Šā gada sākumā mediju uzmanības lokā jau divreiz ir nonācis kopbraukšanas pakalpojumu sniedzējs Taxify. Pirmo reizi tas bija saistībā ar paaugstinātām taksometru (pārvadājumu) cenām Jaunajā gadā, bet otro reizi – saistībā ar Ministru kabineta noteikumu projektu, kas pašreizējā redakcijā paredz ierobežot privātpersonu, kas ar to nenodarbojas profesionāli, iespējas sniegt pasažieru pārvadājumu pakalpojumus. Latvija gan nav vienīgā valsts, kur aktuāls ir jautājums par līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem transporta jomā, ko sniedz personas, kas nav profesionāļi, un to regulēšanu.

Ar diezgan lielu pretestību citās Eiropas Savienības valstīs ir saskāries arī pasaulē plašāk pazīstamais līdzīgu pārvadājuma pakalpojumu sniedzējs Uber. Īsi pirms Ziemassvētkiem Eiropas Savienības Tiesa (EST) pieņēma pirmo spriedumu vienā no Uber lietām – lietā C-434/16. Šajā lietā EST ir izdarījusi būtiskus secinājumus par Uber sniegtajiem pakalpojumiem, kas jāņem vērā gan likumdevējiem, gan arī šādu līdzdalības ekonomikas pakalpojumu attīstītājiem.

Vērtējot, kas veido Uber sniegtos pakalpojumus, ir iespējams nodalīt starpniecības pakalpojumus, ko nodrošina Uber izstrādātā aplikācija, un transporta pakalpojumus, ko nodrošina šoferi, kas nav profesionāļi. Tomēr, veicot padziļinātu Uber sniegto pakalpojumu analīzi, EST secināja, ka Uber sniegtais starpniecības pakalpojums nav klasisks starpniecības pakalpojums. EST konstatēja, ka Uber sniegtajam starpniecības pakalpojumam ir tik cieša sasaiste ar šoferu sniegto transporta pakalpojumu, ka tos nav iespējams nodalīt un skatīt atsevišķi. Proti, bez Uber platformas nebūtu iespējams ne neprofesionālajiem šoferiem sniegt transporta pakalpojumus, ne arī klientiem tos saņemt, turklāt Uber būtiski iesaistās attiecīgā pakalpojuma sniegšanā, nosakot augstāko cenu, administrējot klientu maksājumus un kontrolējot šoferu sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Ievērojot minēto, EST atzina, ka Uber sniegtais pakalpojums ir pakalpojums transporta jomā. Tas nozīmē, ka tas ir izslēgts no pakalpojumu sniegšanas brīvības aizsardzības un dalībvalstīm ir lielāka rīcības brīvība attiecībā uz Uber un līdzīgu pakalpojumu regulēšanu. Proti, valstīm ir pašām jāizdara izvēle, vai aizsargāt esošo taksometru pakalpojumu nozari, vai arī atzīt, ka līdzdalības ekonomikas pakalpojumi pasažieru pārvadājumu jomā tomēr ir atļaujami un attīstāmi. Šis jautājums nekādā ziņā nav viegls. Līdzdalības ekonomika tās pašreizējos apmēros tomēr ir pietiekami jauns fenomens, un ir grūti novērtēt, cik lielā mērā tā būtu jāregulē un vai vispār būtu jāregulē. Turklāt, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāņem vērā ļoti daudzi aspekti – labums, ko šāda ekonomika var dot sabiedrībai, kā, piemēram, resursu ekonomiska izmantošana, kā arī patērētāju tiesību un pakalpojumu kvalitātes jautājumi, nodarbinātības jautājumi, nodokļu jautājumi, konkurences jautājumi u.c. Daudzas Eiropas valstis šobrīd ir nolēmušas par labu tradicionālajai taksometru pakalpojumu nozarei, bet ir jautājums – ko izvēlēsies Latvija?