Izdzirdot vārdus "medicīna un tiesības", lielākoties pirmie jautājumi, kas nāk prātā, ir par neveiksmīgu ārstniecību, kuras rezultātā pacientam nodarīts kaitējums un kur ir jārunā par tā atlīdzināšanu, kā arī ārstniecības personas atbildību. Šie jautājumi ir smagi un komplicēti, tomēr tie salīdzinoši reti ir ārstniecības iestādes dienaskārtībā, jo tie ir izņēmumi. Ārstniecības iestādes jurista ikdiena pamatā sastāv no dažādu citu juridisku jautājumu risināšanas, kas vērsti uz to, lai izveidotu pamatu kvalitatīvu un drošu ārstniecības pakalpojumu sniegšanai.

Ārstniecības iestāde, neatkarīgi no tās specializācijas un juridiskās formas, lielā mērā darbojas kā uzņēmums. Ārstniecības iestādei ir jārisina dažādi saimnieciski jautājumi – darbinieku jautājumi, medicīnas preču un iekārtu iegādes jautājumi, remontdarbu un būvniecības jautājumi, finansējuma piesaistes jautājumi. Šie un vēl daudzi citi jautājumi parasti ir risināmi, piemērojot attiecīgos darījumus vai tiesiskos jautājumus regulējošos normatīvos aktus, piemēram, Civillikumu, Publisko iepirkumu likumu. Tomēr arī šajos saimnieciskajos jautājumos jau iezogas medicīnas specifika, un tai bieži vien ir būtiska nozīme, ko parasti mēģina risināt ar ārstniecības iestādes personāla palīdzību, kas pārzina attiecīgos jautājumus. Piemēram, medicīnas preču vai iekārtu iepirkuma tehnisko specifikāciju sastāda ar ārstniecības personu palīdzību, kas tiek iesaistītas arī iepirkuma komisijas darbībā u.tml. Taču ar to neaprobežojas ārstniecības iestādēm risināmo juridisko jautājumu daudzveidība.

Ir atsevišķas ārstniecības iestādes un institūcijas, kuras izdod administratīvos aktus, radot personai tiesiskas sekas, piemēram, nosaka, ka personai ir arodslimība, piešķir invaliditāti. Šādos gadījumos pieņemto lēmumu pamatā ir personas veselības stāvoklis un ārstniecības personu atzinums par to, kas tiek salīdzināts ar normatīvajos aktos noteiktajiem kritērijiem. Protams, domstarpības par šādiem lēmumiem ir risināmas Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā un var būt saistītas ar tiesību normu interpretācijas un pareizas piemērošanas jautājumu. Tomēr arī šo strīdu risināšanā bieži vien var nebūt pietiekami tikai ar jurista zināšanām.

Interesants jautājums, kas raksturīgs medicīnas nozarei, bet par ko tiek runāts salīdzinoši maz, ir klīniskie pētījumi – medicīnas iekārtu vai jaunu ārstniecības preparātu izmēģināšana uz pacientiem ārstniecības procesā ārstniecības iestādē. Šādi pētījumi, no vienas puses, var piedāvāt labu risinājumu pacienta ārstēšanā, taču, no otras puses, tie var būt saistīti ar lielāku risku personas veselībai.

Jāatzīmē, ka medicīnas iestādēm dažkārt nākas saskarties arī ar tādiem jautājumiem, kas pirmajā brīdī varētu šķist ar medicīnu pavisam nesaistīti, piemēram, krimināltiesiski jautājumi. Un šeit nav runa tikai par ārstniecības personu kriminālatbildību, kas ir novērojama ļoti reti, bet gan par dažādiem pavisam parastiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, ne medicīnas personāla nolaidība vai ļaunprātība, dažādi sīki pārkāpumi, pacientiem nespējot valdīt savas emocijas, zādzības u.c.

Ievērojot iepriekš minēto, var teikt, ka medicīnas tiesības ir ļoti daudzpusīgas. Noteikti, runājot par medicīnas tiesībām, var izdalīt jautājumus, kas ir raksturīgi tikai medicīnai, tomēr ir ļoti plašs jautājumu loks, kas paši par sevi ir vispārīgāki, tomēr ir tikpat svarīgi ārstniecības iestādes ikdienas darbībā, ko savā īpašā veidā var ietekmēt medicīnas specifika.