Ieslodzīto veselības aprūpe Latvijā vēsturiski ir organizatoriski nodalīta no sabiedrības veselības aprūpes sistēmas. Ārvalstīs ir atrodami ieslodzīto veselības aprūpes modeļi, kur tā integrēta sabiedrības veselības aprūpes sistēmā, tomēr katram no šiem variantiem ir savas stiprās un vājās puses. No ieslodzītā pozīcijām raugoties, ieslodzījums ir unikāla iespēja risināt savas veselības problēmas, savukārt no valsts viedokļa raugoties – tā ir iespēja piekļūt parasti ļoti grūti sasniedzamai personu grupai, diagnosticēt ieslodzīto veselības stāvokli un nodrošināt arī ārstēšanu. Dažādu pētījumu rezultāti liecina, ka ieslodzīto veselības aprūpe ir viens no sabiedrības veselības pamatakmeņiem, jo ieslodzītie pēc noteikta laika atgriežas sabiedrībā. Salīdzinot ar sabiedrību, ieslodzītajiem tradicionāli ir vairāk veselības problēmu viņu dzīvesveida un kaitīgo ieradumu dēļ; protams, atsevišķi riski pastāv arī ieslodzījuma vietās to specifikas dēļ.