Paldies par rakstu. Aktuāla un nepateicīga, varbūt tādēļ Latvijā līdz šim maz iztirzāta tēma – lai kādu viedokli paustu par jebkuru no apakštēmām, kāds noteikti jutīsies aizskarts. Nav brīnums, ka ST judikatūras klāsts ir visai ierobežots, ja likumdevējs līdz šim ir izvairījies padziļināti diskutēt un regulēt piemēram tādus jautājumus kā eitanāzija (https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/pedeja-velesanas-eitanazija.a179616/) vai medicīniskā marihuāna (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-komisija-noraida-iniciativu-par-marihuanas-legalizaciju.a136699/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvijas-politiki-sola-vismaz-diskusiju-par-medicinisko-marihuanu.a309493/). Valsts cilvēka labā varētu izdarīt kaut vai tik daudz, lai pie noteiktu faktoru kopuma pastāvēšanas ļautu pašam izvēlēties, vai un kā mazināt savas ciešanas un vai smagas slimības stipri ierobežota un mokoša dzīve ir cilvēka cieņai atbilstoša, vai nē. Ja šo realitāti tālāk kontekstualizējam ar veselības un, it īpaši, paliatīvās aprūpes ciniski slikto stāvokli, jāsaka kā ir – mēs šajā ziņā esam liekulīga sabiedrība, kas nevar izšķirties ne par liberālu individuālismu, ne patiesu solidaritāti un neizlēmīgi mīņājas uz vietas, laikam cerot, ka ar pašiem nekad nekas slikts nenotiks, bet globāli jautājumu atrisinās citu valstu pieņemtie lēmumi. Es ļoti ceru, ka mēs beidzot sāksim argumentēti diskutēt.

Vai sabiedrībai un valstij cilvēka cieņas labad ir jādara viss iespējamais attiecībā uz personu, kura neciena cilvēku sevī, nerespektē sabiedrību kā cilvēka pilnvērtīgas dzīves vidi un ir darījusi visu iespējamo, lai sagrautu savu veselību? Atbildei uz šo jautājumu viennozīmīgi ir jābūt JĀ, ja vien nevēlamies bruģēt ātrāk ceļu uz garantētu cilvēka degradāciju, līdz ar ko cilvēces iznīcību. Neviena juridiska argumentācija nebūs pietiekama, lai par tiesisku padarītu vienaldzību un to attaisnotu.