Paldies par rakstu. Aktuāla un nepateicīga, varbūt tādēļ Latvijā līdz šim maz iztirzāta tēma – lai kādu viedokli paustu par jebkuru no apakštēmām, kāds noteikti jutīsies aizskarts. Nav brīnums, ka ST judikatūras klāsts ir visai ierobežots, ja likumdevējs līdz šim ir izvairījies padziļināti diskutēt un regulēt piemēram tādus jautājumus kā eitanāzija (https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/pedeja-velesanas-eitanazija.a179616/) vai medicīniskā marihuāna (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-komisija-noraida-iniciativu-par-marihuanas-legalizaciju.a136699/
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvijas-politiki-sola-vismaz-diskusiju-par-medicinisko-marihuanu.a309493/). Valsts cilvēka labā varētu izdarīt kaut vai tik daudz, lai pie noteiktu faktoru kopuma pastāvēšanas ļautu pašam izvēlēties, vai un kā mazināt savas ciešanas un vai smagas slimības stipri ierobežota un mokoša dzīve ir cilvēka cieņai atbilstoša, vai nē. Ja šo realitāti tālāk kontekstualizējam ar veselības un, it īpaši, paliatīvās aprūpes ciniski slikto stāvokli, jāsaka kā ir – mēs šajā ziņā esam liekulīga sabiedrība, kas nevar izšķirties ne par liberālu individuālismu, ne patiesu solidaritāti un neizlēmīgi mīņājas uz vietas, laikam cerot, ka ar pašiem nekad nekas slikts nenotiks, bet globāli jautājumu atrisinās citu valstu pieņemtie lēmumi. Es ļoti ceru, ka mēs beidzot sāksim argumentēti diskutēt.