5. Maijs 2020 /NR. 18 (1128)
Aptauja
Ārkārtējā situācija nevar būt ilglaicīga, jādiskutē par pārejas perioda saturisko un tiesisko ietvaru
Laila Medina
Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece 

1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, nosauciet tās.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms būtu jānofiksē būtiskākie ārkārtējās situācijas radītie apstākļi, kas rada tiešu ietekmi uz Satversmes darbību. Covid-19 ierobežojumi, kas rada būtiskāko ietekmi, izriet no pienākuma nodrošināt personu fizisku distancēšanos. Faktiski, visi Satversmē noteiktie publiskās varas orgāni darbojas koleģiāli, tādēļ to funkcionēšana ir tiešā veidā saistīta ar nepieciešamību sanākt kopā un pieņemt lēmumus, esot vienā telpā. Tāpat noteiktu procesuālu darbību veikšanai (tas ir īpaši izteikts tiesu varā) ir nepieciešams identificēt procesa dalībniekus un pārliecināties, ka visi spēj sekot līdzi sēdei un iepazīties ar dokumentiem, kas ir būtiski konkrēto procesuālo darbību veikšanai, ko līdz šim nodrošināja procesa (sēdes) dalībnieku fiziska klātbūtne vienā telpā. Savukārt nepieciešamība ātri reaģēt uz situāciju un pieņemt atbilstošus lēmumus, prasa rīkoties neierasti strauji, kas liek būtiski saīsināt lēmumu pieņemšanas procesu (savukārt šis apstāklis vairāk ietekmē izpildvaru un likumdošanas varu), kuras parasti kalpo sabiedrības līdzdalības un lēmuma kvalitātes nodrošināšanai. Tātad Covid-19 ierobežo lēmumu pieņemšanu klātienē un izmaina kārtību, kādā lēmumi tiek pieņemti.

Ne vienreiz vien ir atzīts, ka Satversme ir kodolīgs dokuments, tāpēc tās nosacījumi var elastīgi piemēroties laika garam un dažādiem izaicinājumiem. Kā jau tika minēts, ārkārtējā situācija tieši ietekmē ierasto valsts varas orgānu funkcionēšu un izceļas ar tās ilgumu un ierobežojošo pasākumu tvērumu, kā arī nepārtraukto ierobežojumu papildināšanu. Tomēr, balstoties uz maniem novērojumiem un pieredzi, sliecos apgalvot, ka Satversme tiktāl, ciktāl ir runa par publisko orgānu darbību, funkcionē diezgan samērīgi un ievērojami satricinājumi nerodas vai arī tie tiek novērsti saprātīgā termiņā. Te gan būtiski piebilst, ka tik ātra pielāgošanās ir iespējama, tikai pateicoties esošajam tehnoloģiskajam atbalstam, kas ļāva ātri pārnest klātienes sanākšanu uz virtuālo vidi, kā arī publiskās varas un nevalstiskā sektora spējai mobilizēties, pārceļot lēmumu izstrādes un saskaņošanas procesu no formālām uz neformālām metodēm.

Tomēr ir vairāki aspekti, kas rada zināmu satraukumu un kurus nedrīkst neminēt. Kā pirmo gribu uzsvērt to, ka tik ilgstoša ārkārtējā situācija izaicina līdzsvaru starp varas atzariem kā vienu no demokrātijas stūrakmeņiem. Acīmredzamā un nepieciešamā Ministru kabineta vadošā loma ārkārtējās situācijas vadības nodrošināšanā var eskalēt jau tā pastāvošo izpildvaras ievērojamo ietekmi likumdošanas procesā, riskējot nesamērīgi palielināt Ministru kabineta varu. Ministru kabinets šobrīd sanāk uz sēdēm divas reizes nedēļā un katrā sēdē lemj par jauniem privātpersonu ierobežojumiem, nosacījumiem krīzes vadībai un ekonomiskajam un sociālajam atbalstam. Šo lēmumu saturu lielā mērā nosaka izpildvara, bet tas nedrīkst izmainīt pamatpostulātu, ka likumus pieņem Saeima un Ministru kabinets likumdošanas procesā darbojas uz likumdevēja deleģējuma pamata.

Otrs aspekts ir saistīts ar Satversmes VIII nodaļas darbību – proti, kādas ir metodes, ko izmanto Saeima un Ministru kabinets, piemērojot Satversmes 116. pantu, lai sabiedrības kopējo interešu apdraudējuma vārdā ierobežotu personu pamattiesības. Nav šaubu, ka epidemioloģiskie riski un to tiešā ietekme uz cilvēku dzīvību un veselību diktē nepieciešamību mazināt indivīdu tiesību apjomu un tvērumu, tomēr tas neizslēdz nepieciešamību vismaz minimālā līmenī apsvērt un meklēt atbilstošu līdzsvaru. Ātrajās un neformālajās lēmumu izstrādes un saskaņošanas procedūrās jautājums par ierobežojumu samērīgumu dažreiz zaudē savu ietekmi, tādēļ laika trūkums cilvēktiesību izvērtēšanai ir mazliet satraucošs.

 

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

Uz šo jautājumu mana atbilde ir pavisam īsa – šādu ārkārtējo situāciju pārvaldīšanai Satversmes grozījumi un institucionāli pārkārtojumi nav nepieciešami. Lai arī pastāv vairāki riski, ko rada šāda mēroga ārkārtējās situācijas, to vadībai un negatīvo seku mazināšanai nav vajadzīga konstitucionāla līmeņa rīcība, drīzāk praktiskās (operatīvās vadības) rīcības pilnveidošana. Ārkārtējās situācijas vadības institucionālais risinājums ir optimāls. Tomēr, kā jebkuru procesu, arī ārkārtējās situācijas vadības modeli var un vajag uzlabot, tāpēc secinājumi par kļūdām, riskiem un draudiem ir jāizdara, bet to būtu vēlams darīt pārdomāti un izsvērti, neesot krīzes viducī, izmantojot priekšrocības, ko dod "nākamās dienas" gudrība.

Viena lieta, ko var darīt uzreiz, ir rakstīt ārkārtējās situācijas vadības dienasgrāmatu, proti, aprakstīt, kādas ir šodienas grūtības un risinājumi, lai sagatavotu vadlīnijas nākamo krīžu vadībai un izdarītu pamatotus secinājumus nākotnes uzlabojumiem.

Tikai daži piemēri – krīzes vadība prasa, lai Ministru kabinets sēdes notur biežāk, bet cik pamatoti un efektīvi ir tās rīkot brīvdienās, kad saistītām institūcijām un privātpersonām ir stipri apgrūtināti operatīvi reaģēt? Šobrīd MK sēdes notiek otrdienās un ceturtdienās, kas ļauj sagatavoties sēdei, organizēt darbu un arī efektīvi īstenot lēmumu izpildi.

Cits piemērs – lēmumi ir jāpieņem ātri, bet to sagatavošanai un saskaņošanai visticamāk nav jānotiek Ministru kabineta sēdes laikā. Šobrīd ir izveidotas vairākas pastāvīgas starpinstitucionālas darba grupas, kas darbojas e-pastu, whatsapp grupu un videosanāksmju režīmā un nodrošina ministriju sagatavoto dokumentu apspriešanu un koordinēšanu, tajā skaitā ar nevalstisko sektoru. Tas dod zināmu stabilitātes un pārskatāmības sajūtu lēmumu pieņēmējiem un adresātiem un samērīgi uzlabo lēmumu saturu un tiesiskumu.

Trešais piemērs – cilvēkiem ir tiesības zināt savas tiesības un sagatavoties regulējuma izmaiņām, tomēr šobrīd pārejas periodi regulējuma spēkā esībai nav iespējami. To kompensē gan sabiedrisko mediju, gan oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" piedāvātie risinājumi, piemēram, nodrošinot īpašu pieejamību normatīvajiem aktiem ne tikai latviešu valodā un regulāri skaidrojot ārkārtējās situācijas mainīgo regulējumu.

Tomēr īpaša uzmanība ir pievēršama krīzes vadības risinājumam, kas nodrošina praktisko jautājumu noregulēšanu dažādās nozarēs, proti, ārkārtējās situācijas ieviestās ministru, iestāžu vadītāju un pašpārvaldes institūciju pilnvaras detalizēti noregulēt un skaidrot Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – rīkojums Nr. 103) izpildi un piemērošanu. Minētās pilnvaras sākotnēji tika ieviestas, pamatojoties uz rīkojumu Nr. 103, vēlāk daļa no tām tika pārnestas uz likumu "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību", daļu saglabājot rīkojumā Nr. 103. Atzīstot, ka šādas pilnvaras ir nepieciešamas un attaisnojamas, jautājums paliek atvērts, vai tas tiešām izriet no likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 8. panta otrās daļas. Tieši šī tiesiskā regulējuma daļa, kas tika ieviesta ārkārtējās situācijas vadībai, būtu visrūpīgāk analizējama un izsverama, lai izlemtu tās piemērošanas iespējamību un tvērumu nākotnē.

Vēl līdz šim nezināms lauks gan likumdevējam, gan izpildvarai ir tiesiskais noregulējums, kas būs jāparedz starpposmam, kas radīsies, atceļot ārkārtējo situāciju, saprotot, ka epidemioloģiskie riski šobrīd neļaus nekavējoties atgriezies "normālā dzīvē". Ārkārtējā situācija savas būtības un izpildvaras ārkārtējo pilnvaru dēļ nevar būt stāvoklis, kas ir ilglaicīgs. Tāpat tā ietekme uz valsts ekonomiku un sociālo ilgtspēju prasa to saprātīgā brīdī pārtraukt un noteikt pārejas periodu ar īpašu noregulējumu, kas palīdzētu aizsargāt cilvēku veselību. Tāds tiesiskais stāvoklis Latvijā nav bijis, tāpēc ir būtiski par to uzsākt diskusijas pēc iespējas ātrāk, lai gan saturiskais un tiesiskais ietvars šim pārejas posmam būtu saprātīgs un efektīvs.

 

3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?

Lēmums atjaunot Satversmes 81. pantu (arī pilnveidotā redakcijā) nebūtu pieņemams ārkārtējās situācijas tiešā ietekmē, bet būtu izsverams un vērtējams laikā, kad tā ir aiz muguras un uz to ir iespējams palūkoties kā uz notikumu vēsturē. Kā jau minēju iepriekš, šābrīža pieredze pierāda, ka ārkārtējās situācijas apstākļos valsts varas orgāni spēj funkcionēt un tās pārstāvji reaģēt un rīkoties pienācīgā kārtā. Pielāgojumi, kas tam bija nepieciešami, ir uzskatāmi vairāk par organizatoriskiem un tehniskiem. Vienlaikus pieredze, kas ir iegūta šīs krīzes vadībā, var tikt izmantota, lai modelētu valsts vadības vajadzības tādiem iespējamiem gadījumiem nākotnē, kad valsts varas orgānu darbība tiktu apdraudēta tieši un nepastarpināti un nebūtu iespējams izmantot tehniskus vai organizatoriskus paņēmienus, lai novērstu šādus draudus.

 

4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

Šis jautājums ir doktora disertācijas cienīgs, un es ceru, ka tiesībzinātnieki to ņems vērā un nākotnē pievērsīs savu uzmanību tā izvērtēšanai un secinājumu izdarīšanai. Mans virspusējais un tikai uz pieticīgiem novērojumiem balstīties viedoklis ir, ka kopumā cilvēktiesību ierobežojumi par spīti visam ir bijuši samērīgi, kopumā attaisnojumi un nepieciešami sabiedrības epidemioloģiskās drošības garantēšanai un cilvēku dzīvības un veselības nodrošināšanai. Tomēr samērīguma izvērtēšanu būtiski ierobežo apstāklis, ka trūkst zinātniski pamatotu pierādījumu par Covid-19 slimības ietekmi uz sabiedrību, ja ierobežojumi netiktu noteikti, tāpēc lēmumi ir jāpieņem, balstoties uz pieņēmumiem un ieteikumiem par to, kāda rīcība, visticamāk, pasargās cilvēku dzīvību un veselību un attaisnos ierobežojumu ietekmi uz citiem cilvēku dzīves aspektiem, piemēram, ekonomisko labklājību, kultūru, izglītību, pilsonisko sabiedrību utt.

Atsevišķus jautājumus, kas man ir likuši aizdomāties, tomēr gribu minēt. Rīkojums Nr.103 un likums "Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību" paredz pietiekami būtiskas atkāpes no iestāžu un tiesu normālas funkcionēšanas, daudzos gadījumos gandrīz pilnībā atsakoties no klātienes kontakta ar privātpersonu, kompensējot to ar dažādiem mehānismiem, piemēram, rakstveida procesu, termiņu pagarināšanu un noteiktu uzdevumu izpildes atlikšanu. Īstermiņā tas ir pieļaujami un attaisnojami, tomēr, ja ārkārtējā situācija ieilgs, būs jāmeklē citi risinājumi, kas mazāk ietekmē indivīdu tiesības un sabiedrisko kārtību un drošību.

Otrs aspekts, kas daudz ir izskanējis sabiedrībā un noteikti ir atgādināms, ir krīzes būtiski atšķirīgā ietekme uz publiskā sektora jeb valsts varas orgānu funkcionēšanu un to, kā ārkārtējā situācija ir ietekmējusi privātā sektora darbotiesspēju. Nenoliedzami, ir pieņemti un darbojas vairāki kompensējoši mehānismi, lai mīkstinātu ierobežojumu triecienu, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka privātais sektors nespēs pārdzīvot šo krīzi, izmantojot tikai organizatoriskus un tehniskus pielāgojumus, kā tas ir publiskā sektora gadījumā. Likumdevējam un izpildvarai, sadarbojoties ar uzņēmēju un nevalstiskā sektora organizācijām, būs jāpieņem līdz šim nebijuši pasākumi, lai atgrieztos uz ilgtspējīgas attīstības ceļa.

Pieņemot šos lēmumus, ir ļoti būtiski "neuzkāpt uz vecā grābekļa" un nepieļaut, ka ļaunprātīgi tiek izmantots lēmumu pieņemšanas procedūru neformālais raksturs un izpildes kontroles ierobežotās iespējas, proti, ir būtiski saglabāt sasniegto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā. Jāpatur prātā, ka naudas atmazgāšanas un korupcijas riski, kas tika samazināti, varētu pieaugt gan šobrīd, gan arī periodā, kad tiks "sildīta" ekonomika, lai izietu no krīzes. Tāpēc nedrīkstētu pieļaut, ka krīzes vadības un ekonomiskā atbalsta pasākumos tiek aizmirsts par darījumu drošību un finanšu un saistīto sektoru tīrību.

 

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Šobrīd esmu definējusi četras lietas, kuras gribētu redzēt Latvijas ikdienā arī turpmāk. Pirmā ir prasme strādāt virtuālā vidē. Visu sanāksmju noturēšana videorežīmā nav optimāls risinājums, bet ir viennozīmīgi skaidrs, ka ir gadījumi un situācijas, kad šāda saziņa varētu būtiski uzlabot produktivitāti.

Otra lieta ir noteiktu pilnvaru paredzēšana ministriem. Es piesardzīgi raugos uz nepieciešamību ieviest ministra noteikumus, kas būtu Ministru kabineta noteikumu "mazās kopijas" konkrētā nozarē, tajā pašā laikā es redzu lielu pievienoto vērtību ministra noteiktiem skaidrojumiem, rekomendācijām un rokasgrāmatām (tā sauktais soft law), kas veicinātu tiesisko noteiktību un vienotas prakses ieviešanu ministra kompetencē esošajās jomās. Trešā lieta ir saistīta ar otro un ietver lielākas elastības ieviešanu iestāžu darbībā, izpildot likumos un noteikumos paredzēto, kas nozīmētu atteikšanos no augstākas iestādes ex ante kontroles un pāriešanu uz ex post novērtējumu un iestādes vadītāja atbildības stiprināšanu. To pašu varētu attiecināt uz pašpārvaldes institūcijām. Kā samērīgs instruments šādas rīcības brīvības kontrolei varētu būt pienākums publiskot iestādes iekšējos normatīvus un ieteikumus oficiālajā izdevumā un iestādes vadītāja atbildības stiprināšana.

Turpmāk es vēlētos paturēt arī Valsts prezidenta 2020. gada 23. marta paziņojuma Nr. 8 "Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā" trešajā punktā noteikto: "Visām valsts institūcijām un amatpersonām pastiprināti jākoordinē sava darbība un jāsadarbojas savā starpā. Juridiskais formālisms un resorisms kavē Satversmes mērķu īstenošanu, ārkārtējā situācijā jo īpaši."

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Medina L. Ārkārtējā situācija nevar būt ilglaicīga, jādiskutē par pārejas perioda saturisko un tiesisko ietvaru. Jurista Vārds, 05.05.2020., Nr. 18 (1128), 19.-22.lpp.
patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 5. Maijs 2020 /NR. 18 (1128)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties