Kā advokātu, pie kura nereti vēršas klienti ar lūgumu sniegt konsultācijas par parādu atgūšanas jautājumiem no kapitālsabiedrībām, mani jau kādu laiku interesē jautājums par darījumu un uzvedības ētiku korporatīvajā vidē: visvairāk – līgumisko kreditoru interešu aizsardzības iespējas situācijās, kad parādnieki, izmantodami korporatīvās struktūras priekšrocības, izvairās no saistību izpildes.

Salīdzinot ar Rietumeiropas korporatīvajām tradīcijām un uzņēmēju savstarpējo ētiku, var teikt, ka Latvijas korporatīvajā vidē valda "vilku likumi": nereti ātras peļņas kārotāji uzņēmēji veido uzņēmumu ķēdes un uzņēmumu grupas, lai ne vien nodrošinātos pret neparedzētiem riskiem un zaudējumiem, bet jau sākotnēji izveidotu korporatīvo shēmu, kas ļauj eksternalizēt izdevumus uz līgumisko kreditoru rēķina. Rezultātā negodprātīgi komercuzņēmumi, slēpdamies dalībnieka ierobežotās atbildības piesegā, gūst peļņu, kamēr to godprātīgie sadarbības partneri attopas situācijās, kurās pamatoto un nereti pat jau piedzīto parādu atgūšana no tiešā darījumu partnera ir neiespējama tā līdzekļu trūkuma dēļ. Nevienam nav noslēpums, ka kapitālsabiedrību maksātnespējas process kreditorus no zaudējumiem neglābj un reti, kad kādam nenodrošinātam kreditoram izdodas savu prasījumu atgūt bankrota procedūras laikā.

Apzinoties minēto, lieki teikt, ka katrs šāds negodprātīgas komercdarbības gadījums samazina godprātīgo sadarbības partneru attīstības iespējas un rada tiem maksātspējas riskus. Šādi gadījumi nav tikai individuāls atsevišķu komersantu apdraudējums, bet gan palielina riska līmeni visā komerctiesiskajā apritē, jo nenovēršami rada sliktus korporatīvos ieradumus: korporatīvā vide kļūst par sava veida "ruletes" spēli, kurā neatkarīgi no komersanta godprātības un saistību izpildes viņa paša prasījumu izpilde ir atkarīga no laimīga gadījuma vai parādnieka akcionāru labvēlības.

Reti kurš uzņēmējs Latvijā apzinās, ka šādu uzņēmumu grupu un ķēžu veidošana nav likumdevēja radīta nevainīga iespēja paslēpties aiz kapitālsabiedrības dalībnieka ierobežotās atbildības vairoga, bet gan ar Koncernu likuma normām reglamentēta situācija – koncerna veidošana. Tāpat reti kurš ir informēts, ka Koncernu likums nosaka pamatietvaru koncernā ietilpstošo sabiedrību savstarpējai atbildībai un valdošā uzņēmuma atbildībai pret koncerna kreditoriem, un šis likums noteiktos gadījumos var tikt izmantots kreditora parāda atgūšanai.

Par spīti Koncernu likuma nodrošinātajam normatīvajam pamatam, Latvijā judikatūra šajā jautājumā neveidojas. Šķiet, ka par šo regulējumu nav informēti ne oportūnistiskie uzņēmumu īpašnieki, ne arī parādu atgūšanas grūtībās nonākušie kreditori: pirmie turpina nesodīti veidot jaunas korporatīvās shēmas, kamēr pēdējie fatālistiski atmet cerības atgūt parādus.

Publicējot darbu, es vēlos rosināt juristus un advokātus, sniedzot padomus komersantiem parādu atgūšanā un konstatējot parādnieka aktīvu nepietiekamību, papildus izvērtēt parādnieka korporatīvās struktūras lomu aktīvu iespējamā aizpludināšanā, nebaidīties izmantot Koncernu likuma regulējumu un sākt veidot Latvijas praksi ierobežotās atbildības aizsardzības atcelšanai ļaunprātīgas korporatīvo struktūru izmantošanas gadījumos.