2020. gada 27. oktobrī "Jurista Vārds" publicējis Dr. iur. Jāņa Kārkliņa un Mg. iur. Edija Branta rakstu "Par Komerclikuma 172. panta sestajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa juridisko dabu".¹ Minētajā rakstā autori snieguši izvērstus motīvus par to, kādēļ Komerclikuma 172. panta sestajā daļā noteiktais termiņš prasības celšanai pret valdes locekli nebūtu traktējams kā prekluzīvs termiņš, kā arī pauduši nostāju, ka šis termiņš būtu uztverams kā mudinājums attiecīgajai sabiedrības institūcijai iekļauties minētajā termiņā un veikt visas nepieciešamās darbības sabiedrības prasības celšanai.

Atsaucoties J. Kārkliņa un E. Branta rakstā paustajam aicinājumam papildināt viņu argumentāciju un mainīt šā brīža valdošo uzskatu par Komerclikuma 172. panta sestās daļas iztulkošanu, autore šajā rakstā sniedz savu redzējumu par Komerclikuma 172. panta sestajā daļā noteiktā termiņa juridisko dabu.² Ņemot vērā, ka Komerclikuma 172. panta sestajā daļā noteikto termiņu nevar pilnvērtīgi iztirzāt atrauti no prasības pēc dalībnieku sapulces lēmuma, autore rakstā analizē dalībnieku sapulces lēmuma ratio legis, kā arī lēmuma saturu un pieņemšanas kārtību.

I. Dalībnieku sapulces lēmuma ratio legis

Atbilstoši Komerclikuma 172. panta pirmajai daļai, 210. panta pirmās daļas 7. punktam un 268. panta pirmās daļas 4. punktam jautājuma izlemšana par prasības celšanu pret valdes locekli ietilpst dalībnieku (akcionāru) sapulces kompetencē. Tādējādi secināms, ka Latvijā jautājumā par prasības celšanu pret valdes locekli prioritāra nozīme ir piešķirta dalībnieku (akcionāru) gribai. Tomēr būtiski atzīmēt, ka prasība pēc dalībnieku sapulces lēmuma nav absolūta. Kā izņēmums minama dalībnieku mazākuma vai kreditora prasība sabiedrības labā, kā arī maksātnespējas procesa administratora prasība pēc sabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas.