Digitālie pakalpojumi ir viena no jomām, kas Eiropas Savienībā (ES) ir ne tikai maz regulēta, bet kur pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēti ļoti labvēlīgi noteikumi. Vienīgais nopietnais ES tiesību akts šajā jomā ir 2000. gadā pieņemtā Direktīva par elektronisko tirdzniecību,¹ kuras mērķis bija gan stiprināt elektronisko pakalpojumu sniegšanas brīvību, gan arī veicināt šādu pakalpojumu attīstību. Šo mērķu sasniegšanai Direktīvā par elektronisko tirdzniecību iekļauts dalībvalstu pienākums informēt Eiropas Komisiju (EK) par pasākumiem, kas varētu ierobežot digitālo pakalpojumu sniegšanu, kā arī paredzēts aizliegums uzlikt digitālo starpnieku pakalpojumu sniedzējiem vispārējas uzraudzības pienākumu un ierobežota platformu atbildība par to lietotāju publicēto saturu.

Direktīva par elektronisko tirdzniecību nav tikusi pārskatīta 20 gadus, un šajā laikā nav pieņemts arī neviens cits normatīvais akts, kas regulētu digitālo pakalpojumu sniegšanu ES.² Tomēr interneta vide un tajā sniegtie pakalpojumi ir būtiski mainījušies un attīstījušies, turklāt ir aktualizējušās vairākas problēmas, kā dezinformācija un bīstamu vai viltotu preču tirdzniecība, kuras šobrīd ir grūti apkarot, daļēji arī tiešsaistes pakalpojumu sniedzēju pienākumu un atbildības ierobežojumu dēļ.

Tāpēc EK ir sākusi darbu pie Digitālo pakalpojumu akta. Galvenie virzieni, ko EK paredzējusi attīstīt, ir Direktīvā par elektronisko tirdzniecību nostiprinātās pakalpojumu sniegšanas brīvības un platformu atbildības ierobežojumu par lietotāju radīto saturu modernizācija, tostarp tos attiecinot arī uz pakalpojumu sniedzējiem no trešajām valstīm, kā arī tirgus līdzsvara stiprināšana, radot iespējas tirgū ienākt jauniem pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr EK ir paudusi atvērtību arī citiem pasākumiem.

Šā gada februārī EK uzsāka sabiedrisko apspriešanu par Digitālo pakalpojumu aktu. Uz to ir reaģējis arī Eiropas Parlaments (EP), oktobra beigās apstiprinot likumdošanas iniciatīvas, kurās uzskaitīti jautājumi, kurus EP ieskatā būtu jārisina Digitālo pakalpojumu aktā. EP aicinājis izstrādāt mehānismu nelikumīga tiešsaistes satura apkarošanai, kas nozīmētu, ka platformām jāizveido sistēmas, kā to lietotāji var ziņot par šķietami nelikumīgu tiešsaistes saturu, un jāreaģē uz šādiem ziņojumiem. EP aicina arī ieviest principu "kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir nelikumīgs arī tiešsaistē", platformām uzņemoties satura uzraudzību un kontroli, kā arī iepazīstot savus klientus. Tāpat EP vēlas ierobežot, mazināt un padarīt caurspīdīgāku algoritmu lietojumu, piemēram, attiecībā uz reklāmām, kas tiek parādītas platformas lietotājam. Aicināts nodrošināt, ka minētie pasākumi tiek īstenoti, ievērojot rūpību, samērību un nediskriminējot (lai aizsargātu vārda un informācijas brīvību, privātumu un datus).

Viedokli par Digitālo pakalpojumu aktu kopīgi ir paudušas arī 14 organizācijas no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm (t.sk. no Latvijas – LIKTA³).⁴ Tās norādījušas, ka ar Digitālo pakalpojumu aktu jānodrošina pamattiesību aizsardzība, jāparedz skaidrs starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildības par pakalpojumu saņēmēju izvietotu nelikumīgu saturu regulējums, kā arī jāveido tirgus, kurā ir viegli ienākt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī jaunuzņēmumiem.

Jautājumu loks, ko ir paredzēts risināt ar Digitālo pakalpojumu aktu, ir ievērojams un daudzveidīgs. Tomēr ir skaidrs, ka tāda brīvība digitālo pakalpojumu sniegšanā, kāda pastāvējusi pēdējos 20 gadus, diez vai saglabāsies, un digitālo pakalpojumu sniedzējiem būs vairāk jāiesaistās nelikumību identificēšanā un novēršanā. Jautājums vienīgi ir par to, kā tiks sasniegts balanss starp platformu tiesībām, interesēm un iespējām – vai EK izvēlēsies tik stingru pieeju, kā rosina EP, vai arī tiks saglabāti Direktīvā par elektronisko tirdzniecību ietvertie principi par pakalpojumu sniedzēju nesamērīgu nenoslogošanu par labu digitālo pakalpojumu attīstībai. Pirmo ieskatu Digitālo pakalpojumu aktā varēs gūt decembrī, kad EK to prezentēs.