Šajā rakstā un arī citur bieži kā galvenais pretarguments viendzimumu ģimeņu tiesiskai aizsardzībai tiek minēts, ka pēc Satversmes tiesas sprieduma vairs neesot saprotams, kas esot ģimene un kāpēc šajā jēdzienā nevarētu ietilpināt, piemēram, arī kaimiņattiecības vai koristu attiecības.

Sliecos domāt, ka neviens no šī argumenta apoloģētiem paši nopietni netic šim argumentam, jo šīs nosacītās definēšanas problēmas ir iespējams likumdošanas procesā atrisināt bez absurdiem pārspīlējumiem. Ģimenes attiecību adekvāta definēšana nav nekāds fundamentāls, nepārvarams šķērslis. Praksē arī pastāv iestrādnes, kā pārliecināties, vai noteiktas ģimenes attiecības nav fiktīva rakstura, t. i., bez nolūka izveidot ģimeni.

Satversmes tiesa spriedumā nav noteikusi, ka jāaizsargā jebkura TEORĒTISKI IESPĒJAMĀ kopdzīves forma. Satversmes tiesa aprobežojās ar to, ka ir jāaizsargā Latvijas sabiedrībā FAKTISKI pastāvošās ģimenes jeb sociālajā realitātē konstatējamas ģimenes. Tā ir būtiska atšķirība. Likumdevējs netiek aicināts šo lietu novest līdz absurdam. Man nav nemazāko šaubu, ka kaimiņattiecības vai koristu attiecības neliecina par ģimenes attiecību pastāvēšanu.

Satversmes tiesa spriedumā ir konceptuāli ieskicējusi, bet nav sniegusi galīgu ģimenes attiecību definīciju. Katrā ziņā Satversmes tiesai nav bijušas šaubas, ka sūdzības iesniedzēja ar savu viendzimuma partneri veido vienotu ģimeni. Likumdevējam ir atstāta iespēja jaunā regulējuma izstrādes gaitā noteikt ģimenes formālo definīciju, kas ir atbilstoša sociālajai realitātei.