Satversmes tiesas 2020. gada 16. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01 (turpmāk – Satversmes tiesas spriedums) neapšaubāmi bija viens no 2020. gada ievērojamākajiem spriedumiem. Šajā rakstā būšu vairāk neakadēmisks, ņemot vērā, ka "Jurista Vārds" nav tikai konstitucionālo tiesību juristiem paredzēts izdevums. Atbildot uz publiski paustu komentāru, es priekšlaicīgi atvainojos kādai cienījamai kolēģei, ja arī šis mans raksts atgādinās "nočivinātu eksperta viedokli ideoloģiski pareizā gaismā".

Satversmes tiesa spriedumā secināja, ka aizsargājama ir ikviena ģimene, arī viendzimuma pāri, nevis tikai jāvadās pēc tā, ka tā aizsargā tikai ģimeni, kas balstās laulībā. Tiesa nepārskatīja un neuzdeva likumdevējam pārskatīt laulības konceptu.

Varbūt no atmiņas ir pagaisis kāds cits Satversmes tiesas spriedums, tādēļ atgādināšu 2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-02-0106, kurā tiesa secināja, ka ir aizsargājama ikviena ģimene un pievienojās Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumam, ka "bioloģiskā un sociālā realitāte ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu".

Es nedomāju, ka Satversmes tiesas spriedums būtu drauds konservatīvajām vērtībām, ja pareizi to lasa un izpilda.