Covid-19 ir visaptveroša krīze

Covid-19 pandēmija, lai arī primāri ir veselības nozares krīze, ir arī ilgstošs un nepārtraukts izaicinājums ar daudziem nezināmajiem valsts iekārtas stabilitātei un ilgtspējai, un demokrātiska valsts iekārta nav izņēmums. Vinstons Čērčils 1947. gadā ir teicis, ka demokrātija ir sliktākā no visiem valdīšanas veidiem, izņemot visus citus veidus, kas ir šad un tad izmēģināti.¹ Šos vārdus raksta ievadam izvēlējos, lai izceltu domu, kas caurvij visu rakstu, un proti: demokrātija kā valsts varas forma piedāvā vislabākās iespējas drošai, labklājīgai un uz izaugsmi vērstai sabiedrības dzīvei, tomēr tai ir savi trūkumi un iebūvēti riski, kurus neapzinoties uz demokrātiju liktās cerības var neattaisnoties un likumos un attīstības dokumentos definētie mērķi var arī palikt nesasniegti. Jāpatur prātā, ka demokrātija ir ne tikai valsts iekārta, bet arī sabiedrības attieksme pret sevi un valsti un cilvēku ikdienas paradumu izpausmes visā to daudzveidībā. Tikai daļa no tā ir nostiprināta valsts konstitūcijā un likumos, kas piepilda tās saturu, pārējā daļā demokrātijas noturība un izdzīvotspēja balstās uz sabiedrības rīcību, ievērojot (vai neievērojot) pamata vērtības un ētikas normas, izvēlēto dzīves stilu un savstarpējo attiecību kvalitāti visos līmeņos: gan horizontālā cilvēks–cilvēks, gan vertikālā valsts–cilvēks līmenī. Valsts nav vientuļa sala, tāpēc demokrātijas noturību katrā valstī ietekmē arī savstarpējās valstu attiecības un globālie apdraudējumi (piesārņojums, biodaudzveidība, pandēmija, terorisms, noziedzība, finanšu sektora sabrukums u.c.).

Tā kā demokrātija ir tikai viens no veidiem, kā iekārtot un pārvaldīt valsti, un pasaules vēsture liecina, ka pastāv arī citi, krietni sliktāki paņēmieni, kā to darīt, demokrātiju nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu lietu, kas pastāvēs pati par sevi, un tāpēc rūpes par demokrātijas pastāvēšanu un nostiprināšanu nekad nedrīkst pārtraukt.

Pieturoties pie uzskata, ka Covid-19 ir infekcijas slimība, kurai nav patstāvīgu mērķu kaut ko apdraudēt vai sagraut, jāsecina, ka apdraudējums ir nevis Covid-19 slimība per se, bet gan cilvēku izvēlētā rīcība, reaģējot uz slimības izplatības iemesliem un sekām. Tāpēc atbildība par demokrātijas izdzīvošanu gulstas uz mums, jo ne valsts iekārta, ne likumi paši par sevi neko nepaveiks. Cilvēki, kas pārstāv valsts varas orgānus, ir apveltīti ar īpašu varu un uzdevumiem, tāpēc viņa atbildība par Covid-19 pārvaldību ir daudz lielāka. Tomēr tas nekādā veidā neizslēdz katra sabiedrības locekļa atbildību par savām izvēlēm un šo lēmumu ietekmi uz Covid-19 izplatību Latvijā un pasaulē un to, cik stipra būs demokrātija Latvijā.

Krīze ir īpašs tests, lai pārliecinātos, ka līdz šim izveidotā un ierasti izmantotā sistēma funkcionē un sasniedz iecerētos mērķus, un nav pat svarīgi, par kāda līmeņa sistēmu ir runa.