11. Janvāris 2022 /NR. 2 (1216)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vai nozieguma mēģinājums iespējams tikai ar tiešu nodomu
2
Mg. iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors 

Kādas autora iepriekšējās publikācijas virsraksts bija "Netieša nodoma un noziedzīgas pašpaļāvības norobežošana materiālos sastāvos. Mīts vai reāla iespēja".1 Tajā nebija īpaši uzsvērts paša autora personīgais viedoklis, ļaujot lasītājam rast, viņaprāt, īsto atbildi uz virsrakstā uzstādīto jautājumu. Tomēr "starp rindiņām", domājams, bija saskatāms arī autora viedoklis: pirmkārt, norobežošana ir komplicēta un daudzos gadījumos strīdīga; otrkārt, kamēr krimināltiesību teorijā nav izdevies rast citu pārliecinošāku risinājumu, praksē neatliek nekas cits, kā vadīties pēc kritērijiem, kas piedāvāti līdz šim.

Šajā rakstā, kas uzskatāms par turpinājumu iepriekšējam, ir aplūkots specifiskāks jautājums, proti: vai materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos, ja tie pārtraukti mēģinājuma stadijā, iespējams netiešs nodoms? Rakstā pamatots, ka Latvijā valdošais viedoklis, saskaņā ar kuru nozieguma mēģinājums iespējams tikai ar tiešu nodomu, ir kļūdains un pretrunā principam, saskaņā ar kuru nodomam jābūt nodarījuma izdarīšanas laikā.

 

Latvijā valdošais viedoklis

Latvijas krimināltiesību teorijā pausts vienprātīgs viedoklis, ka nozieguma mēģinājumā iespējams vienīgi tiešs nodoms. Tas skaidrots šādi: Krimināllikuma 15. panta ceturtā daļa mēģinājumu raksturo kā apzinātu darbību (bezdarbību), kas tieši vērsta uz tīšu nozieguma izdarīšanu. Mēģinājuma legālā definīcija norāda uz to, ka šādas darbības iespējams veikt, tikai pastāvot tiešam nodomam, jo personas rīcība ir vērsta uz noteikta mērķa sasniegšanu.2 Nozieguma mēģinājumā izpaužas vainīgā mērķtiecīgas darbības, kas tieši vērstas uz noziedzīgā rezultāta sasniegšanu.3 Vainīgajam ir jāapzinās, ka viņš sāk noziegumu īstenot, lai izdarītu to līdz galam. Tādas darbības var izdarīt vienīgi tad, ja viņš vēlas nonākt tieši pie tā noziedzīgā rezultāta (pabeigta nozieguma), kura sasniegšanai tas sāk realizēt darbības, lai sasniegtu iecerēto mērķi. Vēlēšanās kā gribas izpausme raksturīga tikai tiešam nodomam.4 Piemēram, slepkavības mēģinājumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu, kad persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi kaitīgās sekas (personas nāvi) un vēlējusies to iestāšanos, taču tās nav iestājušās no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Ja vainīgajam bijis vienalga, vai cietušā nāve iestāsies, viņam jāatbild par tām sekām, kādas iestājušās faktiski.5 Šīs atziņas ir akceptētas tiesu praksē.6 Arī padomju krimināltiesībās dominēja uzskats, ka mēģinājuma stadija iespējama vienīgi noziegumos ar tiešu nodomu.7

 

Valdošā viedokļa kritika

Neraugoties uz šo pirmšķietami vienprātīgo viedokli, Krimināllikuma 15. panta ceturtā daļa, kas definē nozieguma mēģinājumu, pieļauj arī tādu interpretāciju, saskaņā ar kuru mēģinājums iespējams ar netiešu (eventuālu) nodomu.8 Turklāt šāda interpretācija ir arī nepieciešama.

Tas, ka šādu interpretāciju pieļauj nozieguma mēģinājuma legālā definīcija, pamatojams ar šādiem argumentiem.

Krimināllikuma 15. panta ceturtā daļa nosaka: par nozieguma mēģinājumu atzīstama apzināta darbība (bezdarbība), kas tieši vērsta uz tīšu tā izdarīšanu, ja noziegums nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

Lai gan Latvijas krimināltiesību teorijā formulētajās tēzēs, ar kurām aizstāvēts viedoklis par tiešu nodomu, izmantots termins "mērķis"9 un "vēlēšanās",10 Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā šādi termini nav iekļauti.

Tas, ka saskaņā ar definīciju mēģinājuma darbībai jābūt apzinātai, vēl neko neizsaka, kādai jābūt subjektīvai attieksmei pret nozieguma pabeigšanu – tiešam vai netiešam nodomam. Termins "apzināta darbība" iezīmē tikai personas subjektīvo attieksmi pret nozieguma uzsākšanu, bet ne pabeigšanu. Arī legālās definīcijas turpinājumā iekļautais palīgteikums, kas aizsākas ar frāzi "kas tieši vērsta uz" neko neizsaka par subjektīvo attieksmi pret nozieguma pabeigšanu, bet labākajā gadījumā – pret tā uzsākšanu.

Turklāt Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas palīgteikumā iekļautais termins "tīša tā (nozieguma) izdarīšana" (nevis pabeigšana!) aptver noziegumus gan ar tiešu, gan ar netiešu nodomu, jo tīšu noziegumu raksturo abi nodoma veidi (Krimināllikuma 9. p. 1. d.). Tāpēc, ja nav īpašu iemeslu terminu "tīša nozieguma izdarīšana" tulkot sašaurināti (tikai kā ar tiešu nodomu izdarāmu noziegumu), tas iztulkojams tā parastajā nozīmē atbilstoši Krimināllikuma 9. panta pirmajai daļai.11

To, ka šādu īpašu iemeslu nav, apliecina tas, ka valdošā viedokļa pozīcija ir tiešā pretrunā nodoma tiesību institūta pamatprincipam, saskaņā ar kuru nodomam jābūt nodarījuma izdarīšanas laikā. Tas, vai nodoms ir bijis, nosakāms uz nozieguma mēģinājuma izdarīšanas laiku, nevis pēc apstākļiem, kas iestājušies vēlāk, kā to dara valdošā viedokļa piekritēji.

Pamatojot šo viedokli plašāk, norādāms tālāk minētais: nodarījuma izdarīšanas laika noteikšanā izšķirošs ir laiks, kad veiktas noziedzīga nodarījuma sastāvu veidojošās darbības vai bezdarbība (iekļaujot arī mēģinājuma stadiju),12 neatkarīgi no laika, kad iestājušās noziedzīgās sekas. Piemēram, nodomam jābūt tās darbības laikā, kas izraisa miesas bojājumu.13 Tātad nozieguma mēģinājumā nodarījuma laiks ir laiks, kad tiek izdarītas darbības, kas veido nozieguma mēģinājuma objektīvo pusi. Nodoms nozieguma mēģinājuma laikā vai nu ir, vai nu nav. Tas nosakāms atkarībā no tā, ko izdarītājs zinājis un gribējis vai pieļāvis šai momentā.

Tajā pašā laikā saskaņā ar valdošā viedokļa pieeju nodoma esamība nozieguma mēģinājumā tiek noteikta nevis pēc tā, ko izdarītājs zinājis un gribējis vai pieļāvis bīstamās darbības laikā, bet gan pēc tā, vai šī darbība radījusi noziedzīgās sekas, t.i., pēc apstākļiem, kas norisinās pēc bīstamo darbību izdarīšanas. Piemērā ar Krimināllikuma 318. pantu tas izpaužas šādi: ja vainīgais ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli, šai momentā vienīgi pieļaujot iespēju, ka kaitīgās sekas var iestāties, netieša nodoma pret sekām nav.14 Tas, vai netiešs nodoms ir bijis, tiek noteikts atkarībā no tā, kāda ir turpmākā apstākļu attīstība pēc dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas noslēguma, t.i., atkarībā no tā, ir vai nav iestājušās sekas. Ja sekas iestājas, netiešs nodoms, kas nav bijis nozieguma mēģinājuma laikā, izdarītājam tiek "pierakstīts" ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz iepriekš veiktajām darbībām.

Pēc tādas pašas shēmas valdošā viedokļa pieeja izpaužas noziedzīgos nodarījumos pret personas veselību un dzīvību.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lejas kungam
14. Janvāris 2022 / 10:08
0
ATBILDĒT
Iesaku Jums iepazīties ar profesora A.Raroga 2021.gadā izdoto monogrāfiju - "Проблемы квалификации преступлений по субъективным признакам".
Наблюдатель
11. Janvāris 2022 / 10:45
3
ATBILDĒT
Удачи в дальнейшем изобретении велосипеда!
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties