Patērētāju tiesību aizsardzības koncepts ES tiesībās

Patērētāju aizsardzības politika Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) tuvojas savai 50 gadu jubilejai. Par tās pirmsākumu tiek uzskatīta Eiropas Ministru padomes 1975. gada 14. aprīļa rezolūcija,¹ ar kuru padome apstiprināja rīcības programmu patērētāju aizsardzībai un definēja "patērētāju aizsardzības un informēšanas politikas principu un Kopienas līmenī veicamo darbību principus, mērķus un vispārīgu aprakstu".² Ar šo rezolūciju apstiprinātā programma noteic piecas patērētāja vispārējās tiesības:

a) tiesības uz veselības un drošības aizsardzību,

b) tiesības uz ekonomisko interešu aizsardzību,

c) tiesības uz kompensāciju,

d) tiesības uz informāciju un izglītību,

e) pārstāvības tiesības (tiesības tikt uzklausītam).

Minētā programma izveidoja patērētāju aizsardzības politikas konceptu, kas ir saglabājies nemainīgs un šobrīd ir nostiprināts Līgumā par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD). Šis koncepts, no vienas puses, paredz, ka tā ir atsevišķa ES politika ar konkrēti definētu ES institūciju kompetenci, bet no otras – ka patērētāju aizsardzība ir horizontāla politika, kas tieši (vai netieši) ietekmē arī citas ES politikas. Padomes programma īpaši uzsver ekonomikas, kopējās lauksaimniecības, sociālās, vides, transporta un enerģētikas politikas.³ Tomēr, ievērojot LESD 12. pantā noteikto,⁴ šobrīd ir pamats uzskatīt, ka patērētāju aizsardzības politikas horizontālā ietekme nav ierobežota ar kādu konkrētu politikas jomu. Novērtējot patērētāju tiesību aizsardzības tvērumu, kas tika iekļauts minētajā Padomes rezolūcijā, jāatzīst, ka, lai arī ES tiesības šajā jomā ir piedzīvojušas būtisku attīstību, tās detalizējot, padziļinot un precizējot, vispārējais šīs politikas ietvars ir palicis nemainīgs.

1992. gadā ar Māstrihtas līgumu Eiropas kopienu līgumā tika ieviests pirmais tiešais pilnvarojums patērētāju tiesību aizsardzībai,⁵ kas šobrīd ir LESD 169. pants. Patērētāju aizsardzības politikas ārējās robežas ir noteiktas LESD 169. panta 1. punktā, kas līdzīgi kā iepriekš minētā Padomes rezolūcija paredz, ka "Savienība veicina patērētāju veselības, drošības un ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī atbalsta viņu tiesības gūt informāciju, izglītību un apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses".⁶ Minētais punkts uzsver, ka ES patērētāju politikas mērķis ir "atbalstīt [..] patērētāju intereses un nodrošināt [..] augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā". No LESD 12. panta un 114. panta 3. punkta,⁷ lasot tos kopsakarā ar 169. pantu, izriet, ka ES primārajās tiesībās ir nostiprināta specifiska patērētāju tiesību aizsardzības politika kā daļa no ES iekšējā tirgus politikas un ir iedibināts horizontāls tiesību princips par augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību jebkurā ES politikas jomā. To papildinot, EST ir atzinusi, ka no LESD 169. panta izriet, ka patērētāju tiesību aizsardzība ir vispārējs leģitīms mērķis, ierobežojot citu ES tiesību normu piemērošanas robežas.⁸

Šie apsvērumi ļauj secināt, ka no ES primārajām tiesībām izriet ES pienākums caur tās sekundārajiem leģislatīvajiem aktiem nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzību, kas sasniedzams, gan paredzot specifiskus pasākumus patērētāju aizsardzībai LESD definētajās jomās iekšējā tirgus kontekstā, gan arī nodrošinot patērētāju aizsardzību horizontāli citu ES politiku ietvaros. Tas norāda uz ES politikas divējādo dabu un noteic ES kompetences robežas. Proti, patērētāju tiesībās ES kompetences robežas, ievērojot 169. panta ceturtajā daļā paredzēto par ES un dalībvalstu kompetenču tvērumu,⁹ tieši ietekmē subsidiaritātes principa ievērošanas pienākums,¹⁰ proti, patērētāju tiesību aizsardzības jomā dalībvalstis saglabā savu kompetenci paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētājiem, un ES tiesības tikai daļēji harmonizē regulējumu, kas skar patērētāju tiesības.

LESD analīze arī norāda, ka tā normas noteic patērētāju aizsardzības politikas tvērumu, ES kompetenci un tiesisko pamatu sekundāro tiesību aktu izdošanai, bet nerada tieši piemērojamas tiesības patērētājiem, kuras tie varētu izmantot savu interešu aizsardzībai, tieši atsaucoties uz līguma normām. Precīzas patērētāju tiesības izriet no ES sekundārajiem tiesību aktiem. Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka patērētāju tiesību aizsardzība ir fundamentāla no LESD izrietoša prasība, kura, par spīti tās neskaidrajām robežām, izvirza vienu konkrētu nosacījumu, proti, ka patērētāju tiesību aizsardzības līmenim ir jābūt augstam,¹¹ kas attiecīgi caurvij EST pieeju, interpretējot ES sekundāros tiesību aktus.

Patērētāju tiesību aizsardzība un Eiropas Savienības Pamattiesību harta

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas¹² (turpmāk – Harta) 38. pants paredz, ka "Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni". Minētā panta adresāts ir ES, tā formulējums ir vispārīgs un pēc būtības atkārto LESD 114. un 169. pantā noteikto. Lasot 38. pantu kopsakarā ar Hartas 51. pantu,¹³ jāsecina, ka tas nevar un arī nerada tieši piemērojamas pamattiesības, uz kurām varētu atsaukties patērētājs. To ir atzinusi arī EST, precizējot, ka Hartas 38. pants pats par sevi nerada specifiskas tiesības patērētājam, ja šādas tiesības neizriet no konkrēta sekundārā ES tiesību akta.¹⁴ Līdz ar to Hartā definētais ES pienākums nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzību ir uzskatāms par ES tiesību principu, nevis pamattiesību.¹⁵ Tādējādi Hartas 38. panta praktiskā loma ir ierobežota un galvenokārt kalpo kā leģitīms mērķis citu Hartā paredzēto tiesību ierobežošanai¹⁶ un kā interpretācijas līdzeklis, analizējot ES sekundāros tiesību aktus.

Hartas 38. panta saturs, definējot ES tiesību principu – patērētāju tiesību augsts aizsardzības līmenis – nav ne skaidrs, ne pilnīgs un līdz ar to nav salīdzināms ar formulējumu citos Hartas pantos, kuros ir definētas konkrētas personu tiesības.¹⁷ LESD un Hartas vispārīgā valoda vien iezīmē patērētāju tiesību aizsardzības tvērumu, atstājot tā konkretizāciju sekundārajām tiesībām, kuras precīzu saturu savukārt ir iespējams noskaidrot ar EST judikatūras starpniecību. EST uzticētā kompetence prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros¹⁸ ir devusi iespēju EST interpretēt sekundārajos tiesību aktos tieši noteiktās patērētāju tiesības, tās skaidrojot LESD un Hartas kontekstā, tādējādi nepārtraukti pilnveidojot un attīstot ES tiesību tvērumu patērētāju aizsardzībai.

Lai gan Hartas 38. pants, kā jau minēts, tikai vispārīgi atsaucas uz ES pienākumiem patērētāju tiesību jomā, fakts, ka Harta atzīst patērētāju tiesību aizsardzību kā ES tiesību principu, ir pats par sevi būtisks elements patērētāju tiesību attīstībai, proti, tas ietekmē ES likumdevēja rīcības brīvību, izmantojot LESD paredzēto pilnvarojumu, kas ir ierobežota ar pienākumu garantēt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.¹⁹ Nozīmīgi, ka, lai arī EST savā judikatūrā neatzīst patērētāju aizsardzību kā pamattiesību, tā, interpretējot direktīvas patērētāju tiesību jomā, ir izmantojusi jēdzienus, kas parasti ir attiecināmi uz pamattiesībām, piemēram, definējot, ka patērētāju tiesību aizsardzība nav absolūta.²⁰ Tomēr tas nemaina patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma tiesisko dabu, un tas ir uzskatāms par tiesību principu, tādēļ EST izmanto dažādus izteiksmes līdzekļus, analizējot konkrētajās direktīvās paredzētās tiesības, un savā interpretācijā saglabā nepieciešamo elastību, ņemot mērā interešu dažādību, kas ietilpst patērētāju aizsardzības sfērā.²¹

Tā kā patērētāju tiesību aizsardzība kā tiesību princips nav tieši piemērojams, ES likumdevējam noteiktais pienākums ievērot šo tiesību aizsardzības augsto līmeni ir jāīsteno, pieņemot sekundāros tiesību aktus, lai tādējādi sasniegtu reālus rezultātus, proti, lai LESD un Hartā paredzētais augstais aizsardzības līmenis tiktu piepildīts ar konkrētu tiesību saturu. Laika gaitā ES likumdevējs ir pieņēmis vairākas direktīvas, kuru mērķis ir saskaņot valstu noteikumus patērētāju tiesību aizsardzībai.²²

EST minēto direktīvu būtību ir interpretējusi, tajās paredzēto lasot kopsakarā ar Hartas 38. pantā noteikto, kā arī analizējot patērētāju tiesības kontekstā ar citiem Hartas pantiem.²³ Atsaucoties uz Hartu, EST direktīvās noteiktās patērētāju tiesības ir interpretējusi, izlīdzsvarojot patērētāja un tiesisko attiecību otras puses intereses un faktiskās iespējas, un ir pakāpeniski attīstījusi ES sekundāro tiesību normu samērā plašu interpretāciju, atzīstot tajā skaitā arī tādas patērētāju tiesības, kas nav tieši paredzētas konkrētajā direktīvā.²⁴ EST ir atsaukusies uz patērētāju aizsardzību kā leģitīmu mērķi, vērtējot brīvas aprites ierobežojumus, kas tieši norāda uz šī principa fundamentālo dabu.²⁵ Šāds īpašs, zināmā mērā privileģēts patērētāja statuss ir identificējams arī citās ES tiesībās jomās, kas nav tieši attiecināmas uz patērētāju aizsardzību, piemēram, starptautisko privāttiesību regulējuma jomā.²⁶

Minētie piemēri liecina, ka Hartas 38. panta vispārīgā valoda, definējot patērētāju tiesību aizsardzību kā tiesību principu, veiksmīgi iekļaujas vēsturiski ieviestajā ES patērētāju tiesību aizsardzības konceptā. Nepieciešamība aizsargāt patērētāju tiesības var rasties dažādās tiesību jomās, līdz ar to nav nepieciešams, un tas varētu būt arī faktiski neiespējami, precīzi identificēt īpašas tiesības, kas varētu tikt atzītas kā specifiskas patērētāja pamattiesības. Ar prasību par augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni jebkuras vispārējās cilvēka tiesības ir iespējams pielāgot tā, lai nodrošinātu atbilstošu patērētāju aizsardzības sistēmu neatkarīgi no tiesību jomas, kas tiktu apskatīta.

Patērētāju tiesību aizsardzība EST judikatūrā

Jau Aristotelis atzina, ka "spriest pēc vislabākās saprašanas nozīmē izmantot ne tikai rakstītos likumus".²⁷ Mūsdienu kontekstā to varētu attiecināt uz EST judikatūras nozīmi pilnīgai ES tiesību izpratnei, jo tam nepietiek ar LESD un sekundāro tiesību aktu analīzi, būtiski ir arī EST judikatūras ietvaros attīstītie tiesību koncepti.²⁸ Patērētāju tiesību aizsardzības jomā EST laika gaitā ir attīstījusi un šobrīd balstās uz vairākiem tiesību konceptiem. Pirmais no tiem ir prezumpcija, ka patērētājs ir līguma vājākā puse. Šis koncepts ļauj līdzsvarot patērētāju tiesību aizsardzību ar citu personu grupu tiesībām, ievērojot abu pušu tiesiskās intereses un faktiskās iespējas. Ņemot vērā, ka patērētājs konkrētajās civiltiesiskajās attiecībās parasti būs mazāk informēts un mazāk spējīgs sevi aizstāvēt, EST ir atzinusi patērētājus par tādu personu grupu, attiecībā uz kuru ir nepieciešams paredzēt atšķirīgus aizsardzības pasākumus salīdzinājumā ar citām grupām.²⁹ Minētais koncepts prasa direktīvu noteikumus interpretēt tādējādi, ka tie pieļauj patērētājiem labvēlīgāku režīmu savu tiesību aizsardzībai, proti, tas ir bijis pamats tiesai ieviest un attīstīt izņēmumus no civilprocesa vispārīgajiem noteikumiem, lai tādējādi nodrošinātu pēc iespējas vienlīdzīgu abu pušu tiesību aizsardzību tiesā.

Tikpat nozīmīgs patērētāju tiesību koncepts ES tiesībās ir EST definētā juridiskā fikcija par pietiekami labi informētu, saprātīgi uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju (vidusmēra patērētājs). Minētā koncepta mērķis ir noteikt robežas patērētāja tiesību aizsardzības attiecināmībai, tā ietekmei uz citu personu tiesībām, kā arī vispārīgi uz citām ES tiesību jomām. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad prasība nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni kalpo kā leģitīms mērķis LESD noteikto brīvību ierobežošanai. Vidusmēra patērētājs ir pieņēmums par personas sagaidāmo rīcību konkrētā situācijā, ja tā ir pietiekami labi informēta, saprātīgi uzmanīga un apdomīga, tādējādi izslēdzot visu veidu galējības. Vidusmēra patērētāja koncepts darbojas kā atsvars, līdzsvarojot patērētāja un otras līguma puses tiesību apjomu,³⁰ kā arī raksturo rīcības modeli, kādu EST uzskata par saprātīgi sagaidāmu no patērētāja, lai uz šo personu attiecinātu no ES direktīvām izrietošo konkrēto patērētāju tiesību, un to aizsargātu atbilstoši LESD un Hartas nosacījumiem. Tādējādi Tiesa ir izslēgusi no šī testa individuālu personas spēju un zināšanu novērtējumu, vispārinot un vienkāršojot ES tiesību piemērošanu konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, vienlaikus nodrošinot pietiekami skaidru testu patērētāju tiesību augsta līmeņa aizsardzībai.

Trešais koncepts ir no iepriekšējiem diviem izrietošā ex officio doktrīna, kas ir atstājusi ievērojamu ietekmi uz ES un nacionālo tiesību mijiedarbību un pavērusi ceļu uz patērētāju tiesību konstitucionalizāciju. Ex officio doktrīna ES patērētāju tiesību aizsardzības ietvaros attiecas uz nacionālās tiesas pienākumu noteiktos apstākļos piemērot ES tiesību normas pēc savas ierosmes un attiecīgi nodrošināt tādu patērētāju tiesību aizsardzību, kādu ir iecerējis ES likumdevējs, pat ja patērētājs nav tieši atsaucies uz konkrētajām ES tiesību normām. Šis nacionālās tiesas pienākums tiek piemērots tikai pie noteiktas personas rīcības modeļa, kas tiek asociēts ar vidusmēra patērētāju, un tas tiek pamatots ar patērētāja kā līguma vājākās puses ierobežotajām faktiskajām un tiesiskajām iespējām aizstāvēt savas tiesības. Tas ir ietekmīgs rīks, ko EST, pamatojoties uz ES tiesību efektivitātes principu, ir noteikusi nacionālajām tiesām, lai praksē iedarbinātu ES tiesību principu – augsta patērētāju tiesību aizsardzība.

Ex officio doktrīna – tā darbojas ES tiesību princips ikdienā

Patērētāju tiesību aizsardzības jautājumi aizņem nozīmīgu vietu kopējā EST judikatūras kontekstā,³¹ un šī raksta ietvaros nav iespējams izvērtēt konkrētās no ES direktīvām izrietošās patērētāju tiesības un to saskari ar Hartas 38. pantu. Tāpēc šī raksta noslēguma daļā tiks analizēts tikai viens no horizontālajiem konceptiem, proti, ex officio doktrīna, apskatot EST judikatūras attīstību kontekstā ar nacionālo tiesu pilnvarām pēc savas ierosmes piemērot specifiskas ES direktīvu normas.³²

Saskaņā ar ES tiesībām nacionālā tiesa var rīkoties pēc savas ierosmes tikai izņēmuma gadījumos, kad tās iejaukšanos pieprasa sabiedrības intereses.³³ Vispārinot EST judikatūru, ir iespējams izvirzīt šādus kritērijus, lai atzītu konkrētu direktīvas normu par tādu, ko nacionālā tiesa var piemērot pēc savas ierosmes, lai aizsargātu patērētāju tiesības:

a) normai jāparedz būtiskas patērētāja tiesības, kurām ir svarīga nozīme konkrētās direktīvas sistēmā;

b) normai pēc savas būtības ir jābūt obligātai;

c) tās piemērošana pēc tiesas ierosmes veicina konkrētās direktīvas vispārējā mērķa sasniegšanu.

Tomēr nacionālās tiesas pienākums pašai pēc savas ierosmes piemērot direktīvas normu nav absolūts. To ierobežo divi aspekti. Pirmkārt, patērētājam ir jārīkojas kā pietiekami labi informētai, saprātīgi uzmanīgai un apdomīgai personai (proti, kā vidusmēra patērētājam), kura izrāda interesi par savu tiesību aizsardzību un pauž gribu gūt labumu no ES patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem, proti, šāda aizsardzība nevar tikt noteikta patērētājam, kurš ir pilnībā pasīvs. Otrkārt, ES tiesību piemērošana pēc savas ierosmes ir mehānisms, kura mērķis ir kompensēt patērētāja nezināšanu un ierobežotās spējas risināt konkrēto situāciju, bet tas neizslēdz vispārējos civilprocesa noteikumus, piemēram, lietas taisnīga izskatīšana, sacīkstes princips, ne ultra petita princips un citi.

EST lietā C-598/21 atzina, ka, "lai nodrošinātu Hartas 38. pantā minēto augsto patērētāju aizsardzības līmeni, valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pat pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs".³⁴ Šī tiesas judikatūra varētu tikt kvalificēta kā patērētāju tiesību "konstitucionālā dimensija,"³⁵ proti, Hartas ietekmē patērētājs tiek konstitucionalizēts kā persona, kas ir jāaizsargā dažādās ikdienas situācijās, tajā skaitā personas finanšu situācijas iespējamā ļaunprātīgā izmantošanā, ģimenes dzīvesvietas saglabāšanā vai patērētāja tiesību efektīvā aizsardzībā tiesā.

Tādējādi EST, atsaucoties uz Hartas 38. pantā ietverto tiesību principu, ir tieši atzinusi nacionālās tiesas pozitīvas iejaukšanās nepieciešamību. EST ieskatā, tiesvedībās, kurās ir iesaistīti patērētāji, pastāv reāls risks, ka patērētājs nebūs atsaucies uz konkrēto ES tiesību normu, kuras mērķis ir aizsargāt patērētāju. Lai atjaunotu pušu līdzsvarotību un nodrošinātu ES patērētāju tiesību aizsardzības normās atspoguļoto vispārējo interešu ievērošanu, EST judikatūrā ir atzīta nacionālo tiesu aktīvā loma.

Nacionālās tiesas aktīvās lomas atzīšanas pirmsākums ir atrodams EST 2000. gada spriedumā Oceano Grupo lietā. Barselonas Pirmās instances tiesas³⁶ tiesnesis uzdeva EST prejudiciālo jautājumu, vaicājot, vai ES direktīva varētu ļaut tiesām pēc savas ierosmes atzīt par spēkā neesošu negodīgu noteikumu patērētāja līgumā. Šajā spriedumā EST pirmo reizi atzina, ka nacionālajām tiesām vajadzētu būt šādām pilnvarām neatkarīgi no attiecīgās valsts procesuālajām tiesībām. Dažus mēnešus pēc sprieduma lietā Oceano Grupo šī EST atziņa atbalsojās Francijā, kas attiecīgi stiprināja nacionālā tiesnešu lomu patērētāju strīdos (2002. gada 21. novembra spriedums lietā C-473/00 Cofidis). Doktrīnas sākums atklāj nacionālo tiesu ietekmi uz ES tiesību attīstību un šo tiesnešu drosmi, jo tajā ES patērētāju tiesību aizsardzības attīstības stadijā viņi bija pirmie, kas izvirzīja tēzi par pušu procesuālo nelīdzsvarotību un mēģināja atrast juridiskus līdzekļus, lai to labotu. Finanšu krīze deva jaunu impulsu doktrīnas attīstībai, kas ļāva stiprināt patērētāju aizsardzību saistībā ar piedziņas vēršanu uz hipotēku, kas nostiprināta attiecībā uz ģimenes dzīvesvietu.

Saskaņā ar pašlaik spēkā esošajām ES tiesībām tiesu pienākums pozitīvi iejaukties ir atkarīgs no tā, vai šai tiesai ir pieejami visi šim uzdevumam nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Ja nacionālā tiesa pēc savas ierosmes ir konstatējusi atsevišķu ES tiesību normu neievērošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, tai, negaidot, kamēr patērētājs to pieprasa, ir jāizdara visi secinājumi, kas saskaņā ar valsts tiesībām izriet no šādas tiesību normas neievērošanas, ar nosacījumu, ka tiek ievērots sacīkstes princips. Tomēr ar ES tiesībām izveidotā aizsardzības sistēma nav tik plaša, lai uzliktu patērētājam pienākumu gūt labumu no savu tiesību aizsardzības. Līdz ar to, ja patērētājs apzināti izvēlas neizmantot ES direktīvās paredzēto aizsardzības sistēmu, tā netiek piemērota.³⁷

Tāpat ir jāuzsver, ka tiesā izskatāmā strīda priekšmets ir prasījuma robežas, kuras nevar pārkāpt, un nacionālajai tiesai nav jāanalizē tie līguma noteikumi, kas nav saistīti ar celtās prasības priekšmetu.³⁸ Ex officio doktrīnas ietvaros EST ir vērtējusi arī ne ultra petita noteikuma ietekmi uz nacionālo procesuālo regulējumu. Saskaņā ar EST lemto nacionālajai tiesai atbilstoši valsts procesuālo tiesību normās paredzētajām formālajām prasībām vispirms ir jāinformē prasītājs par viņa tiesībām, kas izriet no ES direktīvas. Otrkārt, tiesai ir jādod prasītājam iespēja īstenot šīs tiesības konkrētās tiesvedības ietvaros, vienlaikus aicinot atbildētāju reaģēt.³⁹ Tādējādi, pielāgojot to ES patērētāju tiesību aizsardzības principa tvērumam, tiek nodrošināti vispārējie civilprocesa sacīkstes principa pamati.

Nacionālās tiesas pilnvaras piemērot ES tiesības pēc savas ierosmes nav piemērojamas tikai vispārējā tiesas procesā, kura mērķis ir konstatēt patērētāja līguma noteikuma negodīgumu vai atzīt tiesības, kas patērētājam piešķirtas ar ES tiesībām. Tās ir piemērojamas arī speciālajos procesos, piemēram, procesā par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu vai maksājuma rīkojuma procedūrā. Šajā ziņā ex officio doktrīna ir atzīstama par vispārēju procesuālu līdzekli, ko EST ir izvērsusi savā nesenajā judikatūrā.

Proti, 2022. gada 17. maijā EST pasludināja četrus būtiskus virspalātas spriedumus,⁴⁰ kas skaidro ex officio pienākuma tvērumu un robežas. Tie parāda smalko līdzsvaru starp tiesas ex officio pilnvarām kā līdzekli, lai nodrošinātu patērētāju tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, un valsts procesuālo autonomiju noteikt savai valstij nepieciešamo civilprocesuālo regulējumu. EST interpretācija parāda kā Hartā nostiprinātais ES tiesību princips – augsta patērētāju tiesību aizsardzība – var ietekmēt nacionālās tiesības arī tajās jomās, kur ES tiesības atzīst dalībvalsts autonomiju noteikt sev piemērotāko procesuālo regulējumu. Ar šiem četriem Lielās palātas spriedumiem EST izskaidroja mijiedarbību starp res judicata principu un prasības celšanas termiņa izbeigšanos, no vienas puses, un negodīgu noteikumu pārbaudi tiesā, no otras puses. Tāpat EST noteica, kāds ir pārbaudes apjoms paātrinātās patērētāju parādu piedziņas procedūrās, kā arī novērtēja mijiedarbību starp apelācijas tiesvedības atsevišķiem procesuālo tiesību principiem un valsts tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu.

No minētajiem EST spriedumiem izriet, ka ES tiesību princips – augsta patērētāju tiesību aizsardzība – prasa nacionālajai tiesai ex officio pārbaudīt direktīvās garantēto konkrēto patērētāju tiesību aizsardzību, paredzot, ka šādai pārbaudei ir faktiski jānotiek un pārbaudes faktam ir jābūt rakstiski pamatotam. Pieņēmums, ka šāda pārbaude ir notikusi, nav pietiekams, lai liegtu tiesai veikt šādu pārbaudi vēlākā tiesvedībā. Tas norāda, ka ne tikai ES likumdevējam, ievērojot LESD 169. pantā noteikto, lasot to kopsakarā ar Hartas 38. pantu, ir jārūpējas par atbilstošu patērētāju tiesības aizsardzību, bet arī nacionālajām tiesām, kas ikdienā izšķir konkrētos patērētāju strīdus, ir būtiska loma iedzīvināt minēto ES tiesību principu, darot to kontekstā ar Hartas 47. pantu, no kura izriet efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasība. Ex officio doktrīna Hartas 38. panta kontekstā ir spēcīgs līdzeklis, lai patērētājiem nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tiesām šajā ziņā ir galvenā loma, lai veicinātu uz cilvēku un viņa pamattiesībām orientētu tiesu sistēmu visas ES ietvaros.

Noslēguma vietā

Kā jau tika minēts, patērētāju tiesību aizsardzībai ir būtiska vieta EST judikatūrā, un katru gadu EST pieņem vairākus desmitus spriedumus, vērtējot, interpretējot un attīstot patērētāju tiesības. Pat ja EST tiešā veidā ne vienmēr atsaucas uz Hartu vai LESD, vērtējot konkrēto direktīvas normu, ES tiesību princips – augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis – nenoliedzami caurvij EST izmantoto pieeju ES sekundāro tiesību interpretācijā un noteic šo tiesību tvērumu un ietekmi kopējā ES iekšējā tirgus darbībā.

Visi izteiktie viedokļi ir personiski un nesaista iestādi, kurā šobrīd strādāju.