Ievads

Gadu desmitiem solidaritāte iezīmēja tikai vispārīgu Eiropas Savienības (turpmāk – ES) principu un palika grūti izprotams jēdziens. Solidaritātes veidošanās ES līmenī lielā mērā bija atkarīga no politiskā konteksta un no nacionālo valdību gatavības vienoties par solidaritātes mehānismiem ar citām Eiropas valstīm.¹ Tas attiecās gan uz ES integrāciju kopumā, gan uz dažādām politikām, tostarp enerģētikas politiku.² Pēc Lisabonas līguma pieņemšanas,³ kas grozīja Līgumu par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD), enerģētikas solidaritātes princips tika skaidri noteikts līguma 194. pantā.

ES Enerģētikas savienības izveide⁴ 2015. gadā ir viens no ES stratēģiskajiem mērķiem, kas iezīmē virzienu uz drošāku, ilgtspējīgāku un pieejamāku enerģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Šai Enerģētikas savienībai tika izvirzīti pieci galvenie vērtību pīlāri, no kuriem viens ir enerģētiskā drošība, solidaritāte un uzticēšanās. Tas pamatā ir vērsts uz to, lai nodrošinātu nepārtrauktu enerģijas piegādi visiem ES dalībvalstu iedzīvotājiem. Tas ietver arī krīzes gadījumu plānus un dalībvalstu savstarpēju atbalstu. Kopīga pieeja enerģētikas jomā var stiprināt visu ES kopumā, piemēram, nepietiekamu piegāžu vai piegādes traucējumu gadījumā.

Vienlaikus būtu arī pieminams, ka attiecībā uz visiem ES kopīgās enerģētikas politikas mērķiem, tostarp energoapgādes drošību, 2021. gadā OPAL lietas⁵ spriedumā Eiropas Savienības Tiesa konstatēja, ka ar LESD 194. panta 1. punktā minēto dalībvalstu solidarizēšanos enerģētikas jomā izpaužas solidaritātes princips, kas ir viens no ES tiesību pamatprincipiem.⁶ Ar šo konstatējumu pirmoreiz expressis verbis tika apstiprināts, ka ES dalībvalstu solidaritātes princips enerģētikas jomā nav tikai politisks vai programmas veida, bet gan juridiski saistošs princips.⁷

Pēdējos gados ES dalībvalstu savstarpējā solidaritāte gāzes nozarē, tajā skaitā arī speciālais regulējums attiecībā uz pazemes gāzes krātuvju darbību, tiek stiprināts ES sekundāra līmeņa tiesību aktos – sākot ar 2017. gadā pieņemto Regulu Nr. 2017/1938,⁸ kā arī tai sekojošie Regulas grozījumi attiecībā uz gāzes uzglabāšanu, kas tika pieņemti 2022. gadā.⁹ Jāatzīmē, ka solidaritātes mehānismu straujāka attīstība bija vērojama gan Covid-19 pandēmijas laikā, gan vēlāk izveidojušās ģeopolitiskās situācijas rezultātā. Tomēr solidaritāte joprojām ir raksturīga ar “jēdzienisko neskaidrību”,¹⁰ jo dalībvalstu atbalsts pārsvarā ir formāls.