Foto: no personiskā arhīva

Pierādīšana ir visai svarīgs institūts civilprocesā, kriminālprocesā un administratīvajā procesā. Mūsdienu likumdošanā pierādīšanas un pierādījumu legālā definīcija ir dota tikai dažās valstīs, galvenokārt Krievijā un bijušajās padomju republikās. Rietumvalstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Anglijā un ASV likumdošanā nav atrodama pierādīšanas un pierādījumu legalā definīcija un šā jautājuma atrisinājums atstāts zinātnieku izšķiršanai.
Krievijas 1960. gada KPK un Latvijas 1961. gada KPK bija dota tikai pierādījumu definīcija, bet Krievijas 2001. gada KPK jau var atrast kā pierādīšanas, tā arī pierādījumu definīciju. Latvijas Kriminālprocesa likuma projektā arī ir abas definīcijas.
Krievijas un Latvijas civilprocesa un administratīvā procesa likumos dota tikai pierādījumu definīcija, bet nav pierādīšanas definīcijas. Krievu civilists prof. M. Treušņikovs šo apstākli izskaidro ar to, ka pierādīšanas izpratnei ir visai diskutabls raksturs, pierādīšanu dažādi interpretē un šo problēmu pagaidām nav iespējams atrisināt likumdošanas kārtībā.¹
Protams, vajadzētu likumdošanā atspoguļot piemērotākos uzskatus par pierādīšanu.
Literatūrā izteikti visdažādākie viedokļi par pierādīšanas izpratni. Tā kriminālprocesuālajā literatūrā visus uzskatus ir iespējams iedalīt trijās grupās:
(1) izzināšana un pierādīšana ir viens un tas pats, tās ir identiskās darbības vai parādības un tie ir sinonīmi;
(2) pierādīšana ir plašāka rakstura darbība un tā ietver pierādīšanu kā pierādīšanu sev jeb izzināšanu un pierādīšanu kā pierādīšanu citam;
(3) izzināšana ir plašāka rakstura darbība un tā ietver izzināšanu kā izzināšanu sev un izzināšanu citam jeb pierādīšanu.
Pirmā viedokļa piekritējs krievu pazīstamais procesuālists prof. M.Strogovičs pierādīšanas izpratnē vadījās no formālās loģikas atziņām, bet formālās loģikas pārstāvji vairāk nekā 2000 gadu identificēja izzināšanu un pierādīšanu, tāpēc viņš arī apgalvoja, ka izzināšana ir vienlaikus arī pierādīšana.² Tikai pēdējā laikā pat formālās loģikas pārstāvji bija spiesti piekrist dialektikas piekritējiem, ka pierādīšana ir nevis izzināšanas akts, bet kāda jau noskaidrota apgalvojuma patiesuma pamatošana citai personai ar citu patiesu apgalvojumu palīdzību.