Pētījuma galvenā būtība

Tehnoloģiju attīstība ir pavērusi iespējas jaunu un inovatīvu pakalpojumu sniegšanas modeļu attīstībai digitālajā vidē. Viens no šādiem modeļiem ir līdzdalības ekonomikas modelis (sharing economy, collaborative economy), kurā ir iesaistītas trīs puses – tiešsaistes platforma, kas nodrošina vidi, kurā pakalpojumu sniedzēji un pakalpojumu saņēmēji viens otru var atrast, noslēgt darījumus un veikt maksājumus, vispārējā/gala pakalpojuma sniedzēji un pakalpojumu saņēmēji. Līdzdalības ekonomikai raksturīgi, ka tā orientējas uz brīvo resursu īslaicīgu izmantošanu, nevis uz īpašumtiesību pāreju.

Ņemot vērā to, ka līdzdalības ekonomikas pakalpojumus var sniegt un saņemt pāri valstu robežām, pētījuma mērķis ir noteikt, vai un kādā mērā līdzdalības ekonomikas pakalpojumi, to sniedzēji un saņēmēji var paļauties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas nostiprināta Līgumā par Eiropas Savienības darbību, Pakalpojumu direktīvā un Direktīvā par elektronisko tirdzniecību. Pētījumā ir vērtētas līdzdalības ekonomikas priekšrocības un riski, dalībvalstu izvēlētie risinājumi šo pakalpojumu regulēšanai, noteikts tiesību un garantiju apjoms, uz kuru var paļauties līdzdalības ekonomikas iesaistītās personas. Tāpat pētījumā ir vērtēta EST judikatūras ietekme uz līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem, īpaši pievēršoties judikatūrā attīstītajam Uber testam. Visbeidzot, pētījumā vērtēts Eiropas Komisijas priekšlikums Digitālo pakalpojumu aktam, salīdzinot to ar Direktīvu par elektronisko tirdzniecību un izvērtējot tajā digitālo pakalpojumu sniedzējiem paredzēto papildus pienākumu ietekmi uz līdzdalības ekonomikas pakalpojumiem.

Pētījuma nozīme un novitāte

V. Kalniņas promocijas darbā secināts, ka vispārīgi līdzdalības ekonomikas pakalpojumi, to sniedzēji un saņēmēji var paļauties uz pakalpojumu sniegšanas brīvības garantijām, izņemot pakalpojumi transporta jomā. Tāpat secināts, ka līdzdalības ekonomikas platformas var klasificēt par informācijas sabiedrības pakalpojumu un starpnieku pakalpojumu, konkrētāk, glabāšanas pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr, lai līdzdalības ekonomikas platformas klasificētu par informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, tām jāatbilst ne tikai četriem kritērijiem, kas nostiprināti Direktīvas 2015/1535 1. panta “b” punktā, bet arī jāiztur Uber tests. Proti, papildus jākonstatē, ka attiecīgā platforma neizveido pakalpojumu tirgu jomā, kurā tiek sniegts vispārīgais/gala pakalpojums, kā arī neīsteno noteicošu ietekmi vai kontroli pār šo pakalpojumu sniegšanu.

Pārbaudot priekšlikumu Digitālo pakalpojumu aktam, secināts, ka tas būs piemērojams arī līdzdalības ekonomikas platformām. Digitālo pakalpojumu akts saglabās garantijas, kas šobrīd paredzētas Direktīvā par elektronisko tirdzniecību, bet vienlaikus paredzēs pakalpojumu sniedzējiem papildus pienākumus, kas vērsti uz drošāku vidi internetā. Secināts, ka neviens papildus pienākumiem nav pretrunā vispārējas uzraudzības pienākuma noteikšanas aizliegumam, kā arī līdzdalības ekonomikas platformu darbību, ņemot vērā to orientāciju uz pakalpojumu sniegšanas organizēšanu, nevis informācijas izplatīšanu, kā arī jau piekoptās prakses drošas pakalpojumu sniegšanas vides izveidei, ietekmēs mazākā mērā, nekā citas tiešsaistes platformas.

Zinātniskā grāda pretendentes V. Kalniņas darbu recenzē Latvijas Universitātes docents Dr. iur. Jānis Pleps, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Dr. iur. Jānis Grasis un Tartu Universitātes asoc. profesore Ph. D. Marta Kantero Gamito (Marta Cantero Gamito).

Promocijas darba aizstāvēšana notiks 2022. gada 7. oktobrī, plkst. 12.00 Juridiskās fakultātes tiesas zālē (Raiņa bulv.19, 8. auditorijā – 260. telpā, 2. stāvā).

Ar darbu var iepazīties Latvijas Universitātes daudznozaru bibliotēkā (Raiņa bulvārī 19, 203. telpā, 2. stāvā).

Lūdzam interesentus reģistrēties dalībai sēdē līdz 2022. gada 5.oktobrim, rakstot uz e-pastu: agnese.steinberga@lu.lv.