Lieta ierosināta pēc fiziskās personas pieteikuma par Militārā dienesta likuma 10. panta otrās daļas un 15. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Pieteikuma iesniedzēja lūdza Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 102. pantā ietvertajām tiesībām uz biedrošanās brīvību, jo apstrīdētās normas aizliedzot viņai kā profesionālā dienesta karavīram būt par politiskās partijas biedru. Tāpat pieteikumā bija lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, jo aizliegums būt par politiskās partijas biedru neesot noteikts citām ar karavīriem salīdzināmām personu grupām.

Vērtējot apstrīdētās normas, Satversmes tiesa secināja, ka tajās noteiktais aizliegums profesionālā dienesta karavīram būt par politiskās partijas biedru ir vērsts uz to, lai Nacionālie bruņotie spēki, kuru sastāvā ietilpst karavīri, būtu politiski neitrāli. Aizliegums būt par politiskās partijas biedru nodrošina to, ka karavīrs nav politiskās partijas biedrs un līdz ar to neiesaistās politiskās varas iegūšanā un īstenošanā, neietekmē politiskos lēmumus, kā arī netiek izmantots politiskās partijas mērķu sasniegšanai. Satversmes tiesa atzina, ka Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte veicina valsts aizsardzības funkcijas efektīvu izpildi un tādā veidā tiek nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība.

Satversmes tiesa secināja, ka labums, ko sabiedrība gūst no karavīram izvirzītās politiskās neitralitātes prasības, ir lielāks par nelabvēlīgajām sekām, kas karavīram rodas no apstrīdētajās normās noteiktā aizlieguma būt par politiskās partijas biedru. Karavīram, ņemot vērā tam uzticēto uzdevumu būt valsts aizstāvim, jāievēro profesionālisms un neitralitāte un jānodrošina Latvijas valsts un tās demokrātiskās iekārtas aizsardzība neatkarīgi no politiskās sacensības. Apstrīdētās normas nodrošina to, ka sabiedrība var uzticēties karavīriem un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī paļauties uz to, ka valsts aizsardzība tiks īstenota visas sabiedrības, nevis tikai konkrētas politiskās partijas pārstāvētās sabiedrības daļas interesēs. Turklāt pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā nepieciešamība pēc politiski neitrāliem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir īpaši izteikta. Satversmes tiesa arī secināja, ka likumdevējs nav pilnībā ierobežojis karavīra politiskās tiesības un karavīrs var paust savu politisko nostāju, arī nebūdams politiskās partijas biedrs. Karavīrs var piedalīties Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā. Tādējādi karavīram nav pilnībā liegtas viņa politiskās tiesības. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 102. pantā ietvertajām tiesībām uz biedrošanās brīvību.

Vērtējot to, vai karavīri atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar valsts pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem, Satversmes tiesa secināja, ka pieteikumā identificētās personu grupas atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos attiecībā uz dalību politiskajā partijā un nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā. Tātad apstrīdētās normas, ciktāl tās aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, atbilst arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.