Ar 2025. gada 14. marta spriedumu lietā Nr. 2022-32-01 “Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.¹ daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam”¹ (turpmāk – Spriedums) Satversmes tiesa atzina, ka juridiskais ietvars, kas regulē pierādīšanas pienākuma īstenošanas un izpildes kārtību procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, esot tiesisks jeb Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošs.

Šo lietu Satversmes tiesa skatīja teju trīs gadus, tostarp vēršoties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu, vēlāk izskatīšanā apvienojot vairāk nekā 14 subjektu konstitucionālās sūdzības un arī Ekonomisko lietu tiesas pieteikumu, kā arī galu galā nolemjot šos visnotaļ komplicētā rakstura tiesību jautājumus izskatīt rakstveida procesā bez lietas dalībnieku un pieaicināto personu papildu uzklausīšanas vai iztaujāšanas.

Ņemot vērā apstākli, ka autori jau iepriekš vairākkārt pauduši viedokli saistībā ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskuma defektiem, tostarp pierādīšanas nastas īstenošanas reālo būtību praksē, šī publikācija iecerēta kā neliela doktrinārā vērtējumā un profesionālajā praksē balstīta refleksija par attiecīgo nolēmumu.

Atkāpei – daži apsvērumi par nolēmumu kritikas pieļaujamību tiesiskā un demokrātiskā valstī

Demokrātiskā tiesiskā valstī profesionālu juristu uzmanībai veltītās publikāciju rindās to autoriem nebūtu jāvairās no akadēmiskas, doktrināras vai profesionāli orientētas kritikas un novērtējuma paušanas par valsts tiesu – ne zemāko instanču, ne arī konstitucionālās tiesas – nolēmumiem. Tamlīdzīga polemika ir veselīga un neatņemama daļa no konstruktīva juridiskā diskursa, lai tiesību sistēma nestagnētu un tai būtu pieejamas interpretatīvās variācijas par dažādiem juridiskiem konceptiem. Citiem vārdiem sakot, tiesu vara būtu jāaizsargā vienīgi no nepieļaujamas jeb nepamatotas kritikas, nevis pieļaujamas jeb pamatotas kritikas.²

Ielāgojot gan profesionālās ētikas ierobežojumus, gan profesionālu juristu vidū atzītās robežas nolēmumu analīzes un izvērtējuma paušanai iespējām vārda brīvības realizācijas ietvaros,³ autori šo publikāciju tādējādi iecerējuši kā argumentētu un juridiski motivētu izklāstu par atsevišķiem jautājumiem, kurus mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, tiesību zinātnē un konstitucionālās kontroles institūta attīstības dinamikā nu ir izvirzījis 2025. gada 14. marta Spriedums.

Pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtēšanas metodoloģija – atkāpe no tradīcijas vai jauna prakse

Pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijai Satversmes tiesas praksē ir vismaz ceturtdaļgadsimtu sena vēsture – pirmoreiz apsvērumi par elementiem, kas izvērtējami, nosakot normas atbilstību vai neatbilstību Satversmē garantētajām tiesībām, tika formulēti Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumā lietā Nr. 2000-03-01. Pēc tam jau vēlākajā periodā tapušajos nolēmumos Satversmes tiesa ne vien konsekventi ievēroja šādu pieeju pamattiesību ierobežojuma izvērtējumā, bet arī pilnveidoja gan šo metodoloģiju, gan izstrādāja vairākus jaunus “testus”, atbilstoši kuriem tika vērtēta konkrētu normu konstitucionalitāte, piemēram, iepretim tiesiskās vienlīdzības principam vai absolūto aizliegumu juridiskās konstrukcijas gadījumos.

Intelektuālā “dresūra” pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijas soļu precīzā un konsekventā izpratnē ir kļuvusi arī par daļu no Latvijas augstskolu juridiskās specialitātes studentu apmācības procesa. Tādējādi atbilde uz jautājumu, kālab šāda metodoloģija ir būtiska gan no konstitucionālās kontroles institūta funkcionalitātes viedokļa, gan no tiesību uz taisnīgu tiesu garantēšanas prizmas, ja subjekts izraudzījies vērsties Satversmes tiesā, ir pašsaprotama būtībā jebkuram profesionālam juristam. Citiem vārdiem – metodoloģija ir pamats Satversmes tiesas argumentētam slēdzienam par pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei. Tā ļauj ikvienam izprast Satversmes tiesas argumentāciju, kas noved līdz konkrētam rezultātam, un savukārt pašai Satversmes tiesai izstrādāt vienveidīgu judikatūru, ievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu un rūpējoties par savu nolēmumu konsekvenci un paredzamību.