Aizvadītajā nedēļā Latvijā tika atzīmēta nozīmīga jubileja. 26. janvārī apritēja deviņdesmit gadi kopš tā brīža, kad pasaules lielvalstis atzina jaundibināto republiku de iure. Tas vainagoja smagās brīvības cīņas un nestos upurus ar starptautiskās sabiedrības atzinumu.

Latvijas Republikas de iure atzīšana nebija vienas dienas un dažu mēnešu darbs. Vairāku gadu garumā jaunās valsts sabiedriskie darbinieki bija klauvējuši pie pasaules lielvalstu durvīm un mēģinājuši pārliecināt par politiskās kartes pārmaiņu nenovēršamību Austrumeiropā. Protams, Latvijas ārpolitiskos panākumus lielā mērā personificē mūsu valsts izcilākā valstsvīra Zigfrīda Annas Meierovica ģēnijs. No šodienas raugoties, Latvijas demokrātiskais valstiskums smagāko triecienu saņēma, pāragri aizejot Z.A. Meierovicam. Un tikai vēlāk bija parlamentārisma krīze un 15. maijs.

Tomēr Z.A. Meierovica ēnā palikuši daudzi ne mazāk nozīmīgi Latvijas sabiedriskie darbinieki, kuri kopā ar izcilo ārlietu ministru strādāja pie Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas. Ne mazums viņu vidū bija arī juristu.

Latviešu Pagaidu nacionālās padomes izsniegto pilnvaru, kuras Z.A. Meierovics iesniedza Lielbritānijas ārlietu ministram, tekstu gatavoja Arveds Bergs. Viņš arī aktīvi darbojās Parīzes miera konferencē Latvijas delegācijas sastāvā. Latvijas delegāciju Parīzē noteiktu laiku vadīja Latvijas Tautas padomes prezidents Jānis Čakste. Viņa personībai un kopdarbam ar Z.A. Meierovicu arī bija liela loma Antantes diplomātu simpātiju iegūšanā. Ne mazāk nozīmīgs diplomātijas cīņās bija arī Miķelis Valters.

Ar M. Valteru mēs neesam līdz galam tikuši skaidrībā. Talantīgi cilvēki laikam ir līdz galam neizprotami un neērti. Pirmais, kurš pieprasīja Latvijas valstiskuma veidošanu, kad citi sabiedriskie darbinieki tikai sapņoja par plašāku autonomiju Krievijas sastāvā. 18. novembra proklamēšanas akta tehnologs, kura politiķa karjeru pārtrauca Antantes iebildumi pret viņa provācisko orientāciju. Spožs diplomāts un demokrāts.

Līdz galam neesam vēl novērtējuši viņa saraksti ar Kārli Ulmani, kurā M. Valters aicina un pārliecina seno draugu atkāpties no autoritārisma maldu ceļiem. Arī trimdā M. Valtera demokrātisms daudziem nebija pieņemams. Latviešu izdevniecības pat nedrukāja viņa grāmatas – tās tika publicētas latgaliski.

Jubilejas reizēs nevajadzētu aizmirst mūsu neatkarības celmlaužus. Un mēģināt samērot, kādi mēs esam šodien un vai esam viņu sapņu un darbu vērti.