Kultūras ministrijas rosinātajās diskusijās par nacionālas valsts un vienotas nācijas veidošanās sekmēšanu tiek meklētas vērtības, kas varētu raksturot šo valsti. Parasti šīm vērtībām ir tautiska izcelsme – latviešu valoda, kultūra, folklora, tradīcijas. Taču šajā kontekstā dīvaini šķiet, ka kopīgas vērtības netiek meklētas valstiskajos institūtos.

Ikvienā valstī nozīmīga un vienojoša vērtība ir valsts simboli, konstitūcija, politiskās institūcijas. Mums tradicionāli viss, kas saistīts ar valsti, šķiet svešs un negatīvs. Droši vien zviedru, poļu, vāciešu un krievu kundzības gadu ietekmē grūti apzināties, ka valsts ir pašu veidota un tās uzdevums ir kalpot iedzīvotāju interesēm.

Satversme ir pietiekami unikāls un interesants dokuments, lai ar to mēs varētu lepoties ne vien valsts iekšienē, bet arī starptautiski. Viena no vecākajām konstitūcijām Eiropā, kas ar savu sarežģīto apturēšanas un spēka atjaunošanas stāstu, lakonismu un pagājušā gadsimta sākuma valodu daudzu valstu zinātniekiem šķiet izpētes un analīzes vērta. It sevišķi mūsdienās, kad Eiropas valstu konstitūcijas top pēc vienotiem standartiem un gandrīz identiski regulē daudzus jautājumus, Satversmes savdabība jau ir īpaša vērtība.

Diskusijās par Satversmes grozīšanu bieži kā arguments izskan, ka atsevišķas Satversmes normas ir unikālas un nav sastopamas citu valstu konstitūcijās. Vērojama arī tendence pārņemt vai, precīzāk sakot, pārrakstīt Eiropas konstitucionālajā telpā dominējošās koncepcijas tuvu oriģinālajam tekstam. Citu valstu paraugu un pieredzes izmantošana konstitucionālajās tiesībās ir ierasta prakse un nav nekas slikts. Taču Satversmes gadījumā, iespējams, būtu nepieciešama rūpīga analīze, kā progresīvas koncepcijas būtu integrējamas Satversmes tekstā, lai Satversmes modernizācija nepadarītu mūsu konstitūciju par tipisku un garlaicīgu Eiropas valsts pamatlikumu. Jebkuru domu iespējams formulēt dažādos veidos, un Satversmes grozījumu kontekstā būtu jādomā gan par Satversmes valodas un gramatisko konstrukciju saglabāšanu, gan arī atsevišķu Satversmes institūtu saturisku modernizāciju, saglabājot savdabīgos normu formulējumus.