Pēc likumā "Par tiesu varu" veiktajiem grozījumiem šā gada konferenci pirmo reizi sasauca Tieslietu padome, bet to atklāja minētās padomes un vienlaikus arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Viņš arī klāt­esošos informēja, ka "atbilstoši jaunajai kārtībai savās rindās šobrīd vairs nemeklēsim ne konferences vadītāju, ne sekretāru, jo tos jau ir izraudzījusi Tieslietu padome, izziņojot šo konferenci".

Tiesa, tie gan nebija vienīgie jauninājumi ierastajā kārtībā, jo arī pati konferences norise tika organizēta neierasti – divās daļās. Pirmās daļas darba kārtībā izskanēja tiesu sistēmas amatpersonu un viesu uzrunas, kā arī tika sniegts pārskats par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas un Tiesnešu Ētikas komisijas darbu. Oficiālajā daļā ietilpa arī vairāku tiesnešu pašpārvaldes institūciju pārstāvju vēlēšanas. Tādējādi Tiesnešu disciplinārkolēģijas priekšsēdētāja amatā tika ievēlēts Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Dzalbe, bet par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas locekli kļuva Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs Ervīns Kušķis.

Savukārt konferences otrajā daļā, ko organizēja Augstākās tiesas Senāts sadarbībā ar LU Juridisko fakultāti, aizritēja darbs triju tiesību nozaru – civiltiesību, krimināltiesību un administratīvo tiesību – sekcijās. Tajās gan praktizējošu tiesnešu, gan LU Juridiskās fakultātes mācībspēku un juridisko zinātņu profesoru vadībā, klātesot arī advokātiem, prokuroriem, notāriem un Tieslietu ministrijas pārstāvjiem, tika analizēti un apspriesti tiesību praksē aktuāli jautājumi.

Spēks, kas pienācīgi jānovērtē

Lai gan dažādu amatpersonu uzrunas konferencēs nereti tiek uztvertas kā formālas runas, kas ir neatņemama amata pienākumu sastāvdaļa, par aizvadītajā tiesnešu konferencē izskanējušo tā nevar sacīt. Ikviens no tiem, kas LU Lielajā aulā uzrunāja plašo tiesnešu saimi, bija padomājis par savu īpašo vēstījumu tiesu varas pārstāvjiem. Tā, piemēram, sasirgušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa vārdā tiesnešus uzrunāja viņa likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars, klātesošajiem nododot valsts augstākās amatpersonas vēstījumu: "Stājoties Valsts prezidenta amatā, es izvirzīju un uzturēšu spēkā pieeju, ka Latvijas valstij nozīmīgākajos notikumos vienkopus tiek pārstāvēti visi trīs valsts varas atzari, nevis tikai valsts politiskā vadība. Tiesu vara ir spēks, kuru nedrīkst novērtēt par zemu." Valsts prezidents arī akcentēja, ka "tiesnesis ir neatkarīgs nevis tāpēc, lai izolētos no sabiedrības, bet gan tādēļ, lai vislabākajā veidā kalpotu sabiedrībai. Un tas ir atkarīgs no diviem faktoriem: tiesnešu profesionalitātes un priekšnoteikumiem, kādus tiesneša darba ražīgumam rada likumdevējs un izpildvara".

Tieši par divu pēdējo – likumdevēja un izpildvaras – veikumu un nākotnes plāniem tiesu sistēmas pilnveidē tiesnešiem izsmeļošu pārskatu sniedza tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Viņš atskaitījās jau par reāli izdarītajiem darbiem un norādīja uz šā brīža aktualitātēm, kas izpelnījušās īpašu Tieslietu ministrijas uzmanību. Tā, piemēram, ministrs pauda, ka šobrīd tiek diskutēts par tādām idejām kā atsevišķu lietu kategoriju pāreja uz rakstveida procesu, deklarētās dzīvesvietas principa pilnīga ieviešana, apelācijas instances tiesas loma civilprocesā, advokāta procesa ieviešana atsevišķās instancēs un rīcības sēdes institūta pārveidošana civilprocesā.

Kvalitātei bez ātruma nav nozīmes

Galvenajam jautājumam, ko uzrunā akcentēja Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, savā uzrunā tiesu varas pārstāvjiem uzmanību bija veltījis arī Valsts prezidents, norādot: "Sabiedrība ir ieinteresēta, lai tiesa tiktu spriesta ne tikai ātri, bet arī kvalitatīvi. Ja tiesas spriešanai nav ātruma, var gadīties arī tā, ka kvalitāte vairs nevienu neinteresē. Ceru, ka Saeima būs aizvien drosmīgāka un likumos kļūs vēl prasīgāka pret pašiem lietas dalībniekiem, palielinās tiesneša kā tiesvedības procesa noteicēja lomu, mazinās bezmērķīgas sūdzēšanās iespējas, kā arī tiesās sagatavojamo dokumentu skaitu un satura apjomu."

Arī LU profesore un bijusī Satversmes tiesas tiesnese I. Čepāne sacīja, ka lietu neizskatīšana saprātīgos termiņos joprojām ir milzīga problēma, un to ilustrēja ar konkrētiem tiesu prakses piemēriem, tostarp pieminot gadījumu, kad lieta pat nav sākta skatīt vairākus gadus pēc nonākšanas tiesā. Viņa gan atzina, ka šai problēmai ir dažādi iemesli un tajā vainojamas ne tikai pašas tiesas, bet arī abi pārējie varas atzari. Iespējams, kaut ko par labu vērsīs Saeimā jau esošie grozījumi vairākos likumos, ar kuriem plānots šos jautājumus risināt.

Arī pārmetumus nevar atstāt bez ievērības

Augstākās tiesas priekšsēdētājs šajā konferencē kolēģus pirmo reizi uzrunāja arī kā Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Šī iemesla dēļ I. Bičkovičs lielu daļu savas uzrunas veltīja atskatam un pārdomām par minētās padomes pirmo darba gadu. "Tieslietu padomes pirmais darba gads ir iezīmējis šīs institūcijas vietu un lomu tiesu varas darbībā un attīstībā. Pirmā gada pieredze ir parādījusi Tieslietu padomes spēju darboties, kā arī vēl neizmantotās iespējas. Jāatzīst, ka arī likumdevēja un izpildvaras amatpersonas ne vienmēr ir izpratušas Tieslietu padomes vietu un lomu. Iespējams, tāpēc nereti Tieslietu padomes viedoklis tiek vaicāts novēloti un formāli, un, visdrīzāk, tas tiek darīts tikai tādēļ, ka to prasa likums, nevis būtu patiesa vēlme diskutēt un uzklausīt tās viedokli.

Tieslietu padomes izveidošana bija ilgi gaidīts solis tiesu varas neatkarības stiprināšanas virzienā. Domāju, ka pirmais darbības gads ir pierādījis šī soļa pareizību un Tieslietu padome, neskatoties uz ierobežoto kompetenci un nepietiekamo finansējumu, ir pierādījusi sevi kā darboties spējīgu tiesu varas institūciju."

Savukārt LU Juridiskās fakultātes dekāne Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga savā runā uzsvēra tiesnešu darba nozīmību un tiesnešu atbildību – ne vien likuma un sabiedrības, bet arī paša sirdsapziņas priekšā – par ikkatru lēmumu. Pēc viņas teiktā, tiesnesim ikreiz lemjot, tiek atstāts ieraksts kāda cilvēka likteņa grāmatā. Tādēļ pār šiem lēmumiem gulstas smaga atbildības nasta, jo katram cilvēkam tā ir viņa personīgā, nevis kārtējā lieta. Turklāt, kā uzsvēra dekāne, tiesas ir sabiedrības daļa un pastāv sabiedrības dēļ, tāpēc nevar ignorēt tās viedokli. Ir jāiemanto sabiedrības uzticība un, ja nepieciešams, arī jāaizstāvas pret nepamatotiem pārmetumiem, lai tauta nedomātu, ka tā ir patiesība. "Juridiskās zināšanas dod varu, tikai jāprot šo varu izmantot," nobeigumā dekāne rezumēja iepriekš sacīto.

Sannija Matule