Situācija, kurā šobrīd esam attapušies, protams, ir ļoti bēdīga. Pēc divām desmitgadēm, kopš Latvija atkal ir neatkarīga, pēkšņi ir atklājies sen zināmais – Latvija, sabiedrības pašizpratnē, ir divkopienu valsts. Turklāt valstsnācija izturas kā mazākumtautība un pati nav droša par valsts pastāvēšanas pamatiem, kurpretī ievērojams skaits pilsoņu, ko izdarīgi polittehnologi apvienojuši zem juridiski neizprotamas izkārtnes “krievvalodīgie” (nav taču tādas mazākumtautības nedz Latvijā, nedz kur citur, vai ne?), ir parakstījušies par iniciatīvu ieviest Latvijā otru valsts valodu.

Uz jautājumu, kā līdz tam varēja nonākt, vienkārši nav iespējams atbildēt. Politiski cēloņi (nekaunība, no vienas puses, un pārsteidzoša bezpalīdzība, no otras), izgāzusies integrācijas politika, kuras acīmredzot vai nu nav bijis vispār, vai arī tā ir bijusi tik neveikla kā ziloņa kustības trauku veikalā (ar ko, starp citu, nodarbojās integrācijas ministrija, ja kāds to atceras?), atklātas un slēptas aizrobežu influences, politisko partiju negaumīgā un naidu kurinošā retorika valdības veidošanas laikā utt., u.t.jpr.

Parakstu vākšana, referenduma izsludināšana, pieteikums Satversmes tiesā – emocijas pēdējos mēnešos ir kāpušas uz augšu kā spiediens tvaika katlā. Satversmes tiesas lēmums piektdien varēja, bet, paldies Dievam, nekļuva par iemeslu šī katla sprāgšanai, ar kuru pat ļoti atklāti draudēja referenduma iniciatori. Jo, bez šaubām, ar juridisku argumentāciju, lai kāda tā būtu, apturēt gandrīz 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu iniciētu procesu, kuru, ļoti iespējams, atbalsta arī ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju – nepilsoņu, šajā stadijā vienkārši bija par vēlu.

Vai lēmums, ko piektdien pieņēma Satversmes tiesa, atrazdamās patiesi neapskaužamā situācijā, bija juridisks, juridiski politisks vai politisks, to rādīs laiks, proti, gan 18. februāra referendums, gan Satversmes tiesas spriedums, kas sekos pēc tam. Taču pirmo vērtējumu “Jurista Vārda” lasītāji var paši izdarīt jau šodien, izlasot mūsu žurnālā gan Saeimas deputātu pieteikumu Satversmes tiesai, gan tiesas kolēģijas lēmumu, ar kuru nolemts ierosināt lietu, gan tiesas rīcības sēdes lēmumu, ar kuru nolemts neapturēt referenduma rīkošanu.

Ko tālāk?

Suverēnam – Latvijas tautai – 18. februāra referendumā ir skaidri jāpauž sava griba balsošanas iecirkņos (nevis interneta portālos vai, vēl trakāk, ielu “diskusijās”). Savukārt politiķiem, viedokļu līderiem un plašsaziņas līdzekļiem ir jārīkojas, lai laiks līdz tautas nobalsošanai (un arī pēc tam) ritētu mierīgi un cieņpilni, lai sabiedriskajā telpā būtu vairāk argumentu un mazāk emociju.

Juristi līdzās politiķiem ir tie, kuriem pēdējā laikā izteikts visvairāk pārmetumu sakarā ar referendumu. Lai šo trūkumu labotu un piedāvātu sabiedrībai kvalificētus argumentus, “Jurista Vārds” ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes atbalstu 31. janvārī rīkos diskusiju, kurā pie viena galda aicinās juristus ar dažādiem uzskatiem. Pasākumu iecerēts pārraidīt interneta tiešraidē LU un mūsu mājaslapā, bet svarīgākie secinājumi, protams, tiks publicēti žurnālā.