Ekonomists Jānis Ošlejs secinājis, ka četras piektdaļas Nacionālās attīstības plāna veido žēlabas – slikta izglītība, slikta veselības aprūpe, slikta demogrāfija, slikta dzīve... Pat valsts attīstības vidēja termiņa scenāriju nespējam uzrakstīt skaistu? Negribētos ticēt, ka Latvijas tautas gēnos ierakstīta žēlošanās.

Pagājušajā nedēļā Augstākās tiesas plēnumā tika runāts par problēmu, kas ir zināma vairāk nekā desmit gadus. 2012. gadā joprojām tiek norādīts, ka Latvijā ir problēma ar tiesu nolēmumu pieejamību, lai gan jau tālajā 2005. gadā Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas projekta “Tiesu sistēmas komunikācijas stiprināšana” galvenā tēma bija tiesu darbības atklātuma principa īstenošana. Jau tajā laikā tika norādīts, ka “joprojām aktuāls ir jautājums par tiesu spriedumu pieejamību gan tiesu varas institūcijās, gan arī internetā”.

Tiesas spriedumu pieejamība ir ārkārtīgi būtiska, jo to ietekme plešas visās trīs laika dimensijās – pagātnē, tagadnē un nākotnē. Tiesas spriedums risina tiesiskās attiecības, kuras sākušās pagātnē, nosaka to saturu tagadnē un visbeidzot sniedz atbildi uz problēmsituācijām, kas var rasties nākotnē citās līdzīgās situācijās. Tomēr Latvijas tiesu spriedumu pieejamības problēmas risināšanā pat starptautiskas organizācijas – ANO – centieni, izrādās, nav bijuši pietiekami.

Nav zināms, kam tieši – nejaušībai vai kādai konkrētai amatpersonai – jāpateicas, ka vismaz administratīvo tiesu spriedumi ir brīvi pieejami Latvijas tiesu portālā. Tāpat nav skaidrs, ko tieši vainot par to, ka civillietu un krimināllietu spriedumi Latvijā joprojām publiski nav pieejami. Taču šobrīd tas pat nav svarīgi, jo galvenais ir apzināties, ka tā vairs nav diskutējama, bet ātri risināma problēma.

Lai kā negribējās, atkal sanāca žēlošanās... Saukšu to par nejaušību, tāpat kā jācer: nejaušība ir arī tas, ka valsts visus šos gadus nav nodrošinājusi visu tiesu nolēmumu pieejamību.