17. Jūlijs 2012 /NR. 29 (728)
Skaidrojumi. Viedokļi
Vēlreiz par krimināltiesību normu interpretāciju
10
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Turpinot vienā no iepriekšējiem rakstiem aizsākto tematu par krimināltiesību normu interpretāciju,1 šoreiz kontekstā ar tiesu praksē izskatītām lietām tiks analizēti šādi termini: “persona, kas vada transportlīdzekli” (KL 260. p.), “tiesības rīkoties ar valsts (pašvaldības) mantu” (KL 316. p.) un “mantisks zaudējums kā būtiska kaitējuma elements” (KL 317.-319. p. u.c.). Rakstā pamatots viedoklis, kas atšķiras no tiesu praksē paustajiem uzskatiem.

Transportlīdzekļa vadītājs (KL 260. p.)

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (turpmāk – Senāts) lietā Nr. SKK-415/10 risinājis jautājumu, vai transportlīdzekļa vadīšanā mācāmā persona ir persona, kas vada transportlīdzekli.

Atbildot uz šo jautājumu, Senāts sniedza noraidošu atbildi: “Likumdevējs apmācāmai personai piešķīris īpašu statusu. Likumdošanā jautājums par transportlīdzekļa vadītāja apmācību regulēts ierobežoti, t.i., Ceļu satiksmes likuma 22. pantā un Ceļu satiksmes noteikumu 21. nodaļā. No minētā regulējuma secināms: apmācības laikā, neskatoties uz to, ka fiziski transportlīdzekli vada apmācāmais, par transportlīdzekļa vadītāju atzīts apmācītājs. KL 260. panta subjekts ir speciālais subjekts, un, ņemot vērā, ka šī norma ir blanketa, subjekts noteikts citā likumā – Ceļu satiksmes likumā. Minētais likums nosaka izņēmumu, kurā “reālais transportlīdzekļa vadītājs” nav “transportlīdzekļa vadītājs”, t.i., gadījumos, kad notiek transportlīdzekļa vadīšanas apmācība. Šajā gadījumā atbildības nasta pārnesta uz apmācītāju un mācāmais zaudē KL 260. panta subjekta statusu.”2

Tā kā KL 260. pants ir blanketa norma, nenoliedzami, būtiska nozīme ir speciālo normatīvo aktu interpretācijai. Tomēr Senāta secinājums ir diskutabls, jo normatīvo aktu burtiskais teksts neparedz atbildības nastas pārnešanu uz apmācītāju, bet, piemērojot citas interpretācijas metodes, var izdarīt secinājumu, kas ir pretējs lēmumā paustajam.

Iemesls, kāpēc pirmšķietami var likties, ka mācāmajai personai nav jāatbild kā transportlīdzekļa vadītājam, ir tās salīdzinoši mazāka pieredze. Tomēr, kā tiks pamatots turpmāk, tik kardināla pieeja nav nedz nepieciešama mācāmās personas interesēs, nedz vēlama no ceļu satiksmes drošības viedokļa.

Ceļu satiksmes likuma (turpmāk – CSL) 1. panta 28. punkts uz inkriminētā noziedzīgā nodarījuma brīdi3 noteica, ka transportlīdzekļa vadītājs ir fiziskā persona, kas vada transportlīdzekli, tai skaitā vadīšanas iemaņu pārbaudes laikā, kura notiek normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, vai apmāca vadīt transportlīdzekli personu, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību. Šis jēdziens uz personu, kura vadījusi transportlīdzekli, attiecas līdz tam brīdim, kad šo transportlīdzekli sāk vadīt cita persona.

Tātad personu uzskaitījums, kuras atzīstamas par transportlīdzekļa vadītāju, nav pilnīgs. Par to liecina gan pirms personu uzskaitījuma lietotais vārds “tai skaitā”, gan tiesību normas otrais teikums.

To, ka par transportlīdzekļa vadītāju var atzīt mācāmo personu, papildus pamatojams ar tiesību normu sistēmisko un teleoloģisko interpretācijas metodi.

Ceļu satiksmes noteikumu (turpmāk – CSN) 39.7. apakšpunkts aizliedz nodot transportlīdzekli vadīt personai, kurai nav klāt atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadītāja apliecības, izņemot mācību braucienus saskaņā ar šo noteikumu 215. punktu. Tātad šo noteikumu izpratnē arī mācāmā persona vada transportlīdzekli.

CSN 215. punkts nosaka, ka mācāmajai personai jāzina un jāievēro šo noteikumu prasības. Lai gan šeit minēts tikai pienākums zināt un ievērot noteikumus, bet nekas nav teikts par atbildību, tomēr tā ir būtiska pazīme tam, ka mācāmā persona nav atbrīvojama no atbildības.

Ceļu satiksmes drošība nebūtu nodrošināta, ja pietiekami apmācīta persona, kuras pienākums ir ievērot CSN, tos varētu nesodīti pārkāpt. CSN var pārkāpt gan tīši, gan aiz neuzmanības. Jo īpaši tad, ja CSN pārkāpti tīši, mācāmās personas atbrīvošanai no atbildības zūd jebkāds racionāls pamats. Konsekventi piemērojot Senāta tēzi, būtu jāatzīst, ka mācāmā persona nav sodāma arī par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā.4

Cita lieta, ka pieredzes trūkuma dēļ mācāmā persona tehniski nevar pārvaldīt transportlīdzekli tik labi, kā pieredzējis autovadītājs. Taču šis pieredzes trūkums, ja radītas kaitīgās sekas, jāņem vērā, vērtējot, vai personai bija iespējams tās novērst. Ja sekas nebija novēršamas, persona nav vainojama. Tomēr šeit jāievēro sekojošais: ja mācāmā persona ir nepietiekami izglītota, ar nelielu pieredzi, tai jāizvairās no komplicētām ceļu satiksmes situācijām. Nerīkojoties šādi, mācāmā persona neievēro nepieciešamo rūpību, ko tai, neraugoties uz zināšanu un pieredzes trūkumu, ir pienākums ievērot.5

Tātad nav racionāla pamata tam, lai mācāmā persona automātiski tiktu atbrīvota no atbildības par jebkuru tīšu vai aiz neuzmanības izdarītu CSN pārkāpumu.

Turklāt, lai atzītu, ka noticis mācību brauciens CSN izpratnē, nepieciešams konstatēt virkni nosacījumu, piemēram, braukšanas mācību atļaujas esamību (211. p.), pareizi novietotu pazīšanas zīmi (216. p.), faktu, ka apmācītājam ir atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ar vismaz 3 gadu vadīšanas stāžu (210. p.).6 Tiklīdz kāds no šiem nosacījumiem iztrūkst, faktiski mācāmā persona juridiski vairs nav mācāmā persona. Šādu personu nav šķēršļu atzīt par transportlīdzekļa vadītāju CSL izpratnē, jo, Senāta ieskatā, tieši mācāmās personas statuss to atbrīvo no atbildības. Tātad, atkrītot šim statusam, persona kļūtu atbildīga par CSN ievērošanu tikai tāpēc, ka nav ievērots kāds no nosacījumiem, kas raksturo mācību braucienu. Tomēr šādam formālam kritērijam nav nekā kopīga ar mācāmās personas pieredzes trūkumu, kas varētu būt galvenais arguments, ar kuru pamatojama atbildības ierobežošana.

Tātad mācāmā persona būtu uzskatāma par personu, kas vada transportlīdzekli CSL izpratnē.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris L
20. Augusts 2012 / 16:50
0
ATBILDĒT
Kā pamatots rakstā, tad nosakot, vai personai ir tiesības rīkoties ar valsts (pašvaldības) mantu KL 316.panta izpratnē, resp., nosakot, vai tā ir amatnoziegumu subjekts, jāvērtē, vai konkrētā tiesība aptver tādas darbības, kas, abstrakti ņemot, kvalificējamas kā rīcība ar mantu, t.i., neatkarīgi no tiesību izmantošanas efekta (sekām) konkrētā situācijā. Nedz Jūs, nedz Proficus Aliri taču nenoliedzat, ka prasības atzīšana kā tāda, abstrakti ņemot aptver arī tādas darbības, kas vērtējamas kā rīcība ar mantu.

To, vai prasības atzīšana konkrētā situācijā ir vērtējama kā noziedzīga, ir pārbaudāms, vērtējot pārējās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas rakstā tika īpaši uzsvērts, taču sīkāk neanalizējot šo jautājumu.

Ja pareizi sapratu Jūsu viedokli, tad gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētājam ir bijušas, nepamatota prasības atzīšana ir vērtējama kā rīcība ar mantu. Rīcības ar mantu Jūsu izpratnē nebūtu tikai tad, ja atzītas tādas prasītāja tiesības, kas faktiski atbildētājam nav piederējušas. Tātad Jūsu norādītajiem apstākļiem varētu būt nozīme, pārbaudot noziedzīgā nodarījuma pārējās sastāva pazīmes, jo, protams, gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētajam nav bijušas vai nostiprinātas nelikumīgi, šāda prasības atzīšana no atbildētāja (vai tā pārstāvja puses) nekad nevarētu tikt vērtēta kā nolaidība, bet taisni otrādi kā saprātīga un atbalstāma rīcība, lai izvairītos no procesa zaudēšanas nelabvēlīgajām sekām (tiesāšanās izdevumu piedzīšanas u.tml.).

Rakstā analizētajā lietā bija izveidojusies tieši pirmā situācija, proti, atbildētājam īpašuma tiesības bijušas un prasības atzīšana bija nepamatota, ko konstatēja tiesa civilprocesa ietvaros pēc tam, kad tika atcelts prasītājam labvēlīgais spriedums, kas taisīts pēc prasības atzīšanas.

Tātad atlika vienīgi izvērtēt, vai nepamatota prasības atzīšana bija nolaidīga rīcība. Protams, starp nepamatotu prasības atzīšana un nolaidību nav velkama vienlīdzības zīme.
Māris L.
20. Augusts 2012 / 16:48
0
ATBILDĒT
Atzīstot par transportlīdzekļa vadītāju gan apmācītāju, gan apmācāmo personu, tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāmaina principi pēc kuriem nosakāma psihiskā attieksme pret nodarījumu, jo, atzīstot par transportlīdzekļa vadītāju gan apmācītāju, gan apmācāmo personu, tiek konstatēts vienīgi nodarījuma subjekta statuss, savukārt pārējās noziedzīgā nodarījuma pazīmes jānosaka attiecībā pret katru subjektu atsevišķi. Apmācāmā persona varētu būt atbildīga tikai tad, ja tā pieļāvusi neuzmanību krimināltiesiskā izpratnē, resp., neuzmanību apmācības procesā. Savukārt fikciju piemērošana krimināltiesībās, tai skaitā nosakot nodarījuma subjektīvo pusi, un apmācāmā neuzmanību (kļūdas) automātiska “pārnešana uz apmācītāju” katrā ziņā nebūtu pieļaujama.

Arī tad, ja vadīties pēc Jūsu viedokļa, ka krimināltiesiskā izpratnē transportlīdzekļa vadīšana un mācīšana vadīt transportlīdzekli ir nošķiramas darbības, par ko varētu liecināt KL 262.pants, arī tas nav absolūts šķērslis atzīt, ka atsevišķos gadījumos apmācītājs nevarētu būt transportlīdzekļa vadītājs Jūsu piedāvātajā izpratnē, piemēram, situācijā, ja viņš fiziski iejaucas transportlīdzekļa vadīšanā viņu katrā ziņā varētu atzīt par transportlīdzekļa vadītāju.
Jūlija
18. Jūlijs 2012 / 10:16
0
ATBILDĒT
Ja pilnvaras devējs ir ne-jurists, bet pilnvarnieks ir veicis juridisko darbību, kas ir pretrunā ar pilnvaras devēja interesēm, pilnvarnieks atbild par zaudējumu, kas šādas darbības rezultātā cēlies. Pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas pēc pilnvarotāja norādījumiem. Tie ir pārstāvja darbības vispārējie principi, kas būtu vērtējami.

Taču likuma nezināšana, kā rezultātā tiek akceptēta ļaunprātīga pilnvarnieka darbība, nav attaisnojama maldība, tāpēc jāpiekrīt Proficus Aliri
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 7
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties