Kā pamatots rakstā, tad nosakot, vai personai ir tiesības rīkoties ar valsts (pašvaldības) mantu KL 316.panta izpratnē, resp., nosakot, vai tā ir amatnoziegumu subjekts, jāvērtē, vai konkrētā tiesība aptver tādas darbības, kas, abstrakti ņemot, kvalificējamas kā rīcība ar mantu, t.i., neatkarīgi no tiesību izmantošanas efekta (sekām) konkrētā situācijā. Nedz Jūs, nedz Proficus Aliri taču nenoliedzat, ka prasības atzīšana kā tāda, abstrakti ņemot aptver arī tādas darbības, kas vērtējamas kā rīcība ar mantu.

To, vai prasības atzīšana konkrētā situācijā ir vērtējama kā noziedzīga, ir pārbaudāms, vērtējot pārējās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas rakstā tika īpaši uzsvērts, taču sīkāk neanalizējot šo jautājumu.

Ja pareizi sapratu Jūsu viedokli, tad gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētājam ir bijušas, nepamatota prasības atzīšana ir vērtējama kā rīcība ar mantu. Rīcības ar mantu Jūsu izpratnē nebūtu tikai tad, ja atzītas tādas prasītāja tiesības, kas faktiski atbildētājam nav piederējušas. Tātad Jūsu norādītajiem apstākļiem varētu būt nozīme, pārbaudot noziedzīgā nodarījuma pārējās sastāva pazīmes, jo, protams, gadījumā, kad īpašuma tiesības atbildētajam nav bijušas vai nostiprinātas nelikumīgi, šāda prasības atzīšana no atbildētāja (vai tā pārstāvja puses) nekad nevarētu tikt vērtēta kā nolaidība, bet taisni otrādi kā saprātīga un atbalstāma rīcība, lai izvairītos no procesa zaudēšanas nelabvēlīgajām sekām (tiesāšanās izdevumu piedzīšanas u.tml.).

Rakstā analizētajā lietā bija izveidojusies tieši pirmā situācija, proti, atbildētājam īpašuma tiesības bijušas un prasības atzīšana bija nepamatota, ko konstatēja tiesa civilprocesa ietvaros pēc tam, kad tika atcelts prasītājam labvēlīgais spriedums, kas taisīts pēc prasības atzīšanas.

Tātad atlika vienīgi izvērtēt, vai nepamatota prasības atzīšana bija nolaidīga rīcība. Protams, starp nepamatotu prasības atzīšana un nolaidību nav velkama vienlīdzības zīme.