Piekrītu rakstā paustajam viedoklim, ka nodrošināt publiskā reģistrā fiziskas personas datu aizsardzību ir neiespējami. Praksē to varētu definēt tā - personas tiesības uz savu datu aizsardzību beidzas tur, kur sākas citas personas interese par aizsargājamiem datiem. Nerunāšu par tādiem banāliem gadījumiem, kad tiesas vai kādas citas iestādes darbiniece ievāc informāciju par savu noskatīto potenciālo otro pusīti - Personas datu pārlūkā ielūkojas, lai pārbaudītu, vai nav precējies,kas tēvs, māte, citi radinieki, paskatās Uzņēmumu reģistrā,- vai ir daļas kādā uzņēmumā, ielūkojas Zemesgrāmatā un pat CSDD reģistrā, ar kādu mašīnu brauc. Atlikušo info ievāc sociālajos portālos un to visu vētraini apspriež ar draudzenēm un kolēģēm, lai izvērtētu, vai potenciālais upuris ir uzmanības vērts.

Tomēr ir gadījumi, kad pat daudz pieredzējušais Seskis ir pārsteigts. Piemēram, pagājušajā nedēļā uz fiksēto telefonu dzīvoklī saņēmu zvanu, kurā kaut kādas nesaprotamas firmas pārstāve informēja, ka viņas rīcībā esot visi mani medicīniskie dati un analīžu rezultāti, ieskaitot rentgenuzņēmumus un diagnozes, un vai es nevēloties piedalīties jauna medikamenta testēšanā, kurš esot par brīvu un vēl nav laists apgrozībā, jo manas saslimšanas esot atbilstošas konkrētā medikamenta iedarbības profilam.Telefoniskas piekrišanas gadījumā medikaments tikšot nosūtīts ar pasta starpniecību uz manu deklarēto dzīvesvietu.