Atļaušos izteikt huligānisku hipotēzi, ka liela daļa Latvijas sabiedrības locekļu, tajā skaitā valsts un pašvaldību amatpersonas, ir radikāļi. Neapmierinātības un konflikta gadījumā par risinājumu netiek izvēlēts izlīgums, bet gan vēl lielāka savstarpējo attiecību sarežģīšana un pasliktināšana.

Pēdējā laikā šādi gadījumi atkārtojas arvien biežāk. Amatpersonas liedz sekot savam profilam vai neatbild uz jautājumiem sociālajos tīklos, ja jautājuma uzdevējs iepriekš kritiski izteicies par tās rīcību. Rīgas dome, būdama neapmierināta ar Latvijas Pašvaldību savienības panākto vienošanos ar Ministru kabinetu par nākamā gada budžetu, nevis iniciē izmaiņas Latvijas Pašvaldību savienībā un atgriešanos pie problēmjautājuma, bet savu neapmierinātību izrāda ar deklaratīvu izstāšanos no pašas veidotās organizācijas. Rezultātā paliek neatrisinātas ne tikai pamatproblēmas, bet tiek radītas arī jaunas. Šobrīd vairākas augstākās izglītības iestādes ir neapmierinātas ar Izglītības un zinātnes ministrija darbu. Kā risinājums tiek izvēlēta ministra statusa apšaubīšana – demisijas pieprasīšana. Enerģija tiek novirzīta no galvenā – diskusijas par augstākās izglītības satura kvalitāti.

Varētu turpināt uzskaitīt līdzīgus gadījumus. Tos visus saista viena pazīme – personas maldās risinājuma objektā. Konflikts netiek izbeigts un tiek apšaubīts dalībnieku statuss. Tas turpretī būtu iespējams, atrodot konflikta saturisko risinājumu.

Starptautiskajās tiesībās attiecībā uz konfliktu atrisināšanu pastāv viedoklis (kam gan ir arī pretinieki), ka nav tādas valsts un personas, ar ko nevar sarunāties. Arī ar noziedzinieku var sarunāties un censties mainīt viņa nodomus. Tas vismaz dod cerību rast risinājumu. Muļķīgi ir ieņemt negrozāmas pozīcijas vēl pirms sarunām. Tas automātiski nenozīmē vērtību vai ideālu, taisnīguma vai tiesiskuma upurēšanu.

Dalībnieku panāktam izlīgumam ir lielāka demokrātijas un tiesiskuma vērtība nekā viensētas saimnieka uzvedībai un ar varu uzspiestai taisnībai. Ir sarunas - ir rezultāts. Savukārt no spēka pozīcijām rodas tikai jaunas problēmas. Ikvienā konflikta situācijā primāri jāizvirza mērķis, kas ir vērsts uz konsensu.

Šādas, Latvijai raksturīgas "(ne)sadarbības kultūras" apstākļos iecerētā Mediācijas likuma īstenošana būs milzīgs izaicinājums. Konflikta atrisināšana mediācijas procesā nav tikai subsumcijas rezultāts, kas pasaka, kurai pusei ir no tiesību normām izrietoša taisnība. Mediācija no konflikta dalībniekiem prasa arī cilvēcīgas vērtības, augstsirdību. Mediācija var darboties efektīvi, ja tās ideāli kļūst par cilvēku dzīvesveidu.

Mēs dzīvotu citādā valstī, ja sabiedrība un valsts amatpersonas būtu tikpat radikāli visas sabiedrības interešu – demokrātijas un tiesiskuma – sargāšanā.