Marta beigās vairāki simti Latvijas iedzīvotāju baudīja īslaicīgu braucienu uz ledus gabala jūrā, taču atšķirībā no Blaumaņa varoņiem "nāves ēnā" nenokļuva un, iesaistoties glābšanas dienestam un bruņotajiem spēkiem, tika cauri ar izbīli – visi bļitkotāji un citi svaiga gaisa cienītāji sveiki un veseli nonāca krastā.

Interneta komentētāji sadalījās vairākās frontēs – vairums pieprasīja no izglābtajiem atmaksāt helikopteru degvielas tēriņus, daži citi kā parasti stāstīja par kaimiņvalstu pieredzi: esot bijuši uz Peipusa, visu dienu mierīgi dreifējuši (protams, turpinot makšķerēt!), bet vakarā solīdi nocelti krastā. Ja gribējuši tikt prom ātrāk, tad pāri ūdenim par maksu cēluši piekrastes iedzīvotāji, bet vēlāk ieradušies arī pieklājīgi bezmaksas glābēji. Tā, lūk, pie viņiem Igaunijā!

Uzreiz pēc Lieldienām pulcējās pašvaldību un valsts iestāžu darba grupa "trauslā ledus sindroma" normatīvai regulēšanai. Ierosinājums: ļaut pašvaldībām noteikt aizliegumu staigāt pa ledu noteiktos gadījumos – rudenī, pavasarī, kā arī dienās, kad vējš pūš no krasta uz jūras pusi (kā tas bija iepriekš minētajos Majoru un Vakarbuļļu gadījumos) utt.

Būtu, protams, ļoti žēl, ja topošo normu autori "bīstamo dienu" sarakstā neiekļautu arī laika nogriežņus, kad saule var apžilbināt staigātājus un tie nevar saskatīt, kur jūrai mala un kur vidus, un dienas, kad ir tik auksts, ka makšķernieki piesalst pie ledus un nevar izkustēties, kā arī, protams, tādas dienas, kad orientēšanos uz ledus traucē jūras putnu klaigāšana, dienas, kad uz ledus ir par maz sniega un slīd kājas... Iespējams, pirms kāpšanas uz ledus visiem būtu jānosaka pienākums uzvilkt siltas treniņbikses, bet rokās – cimdus. Gadījumā, ja tie būs aizmirsušies, izlīdzēs pašvaldības policisti, kas bīstamajā laikā garā rindā dežurēs gar visu Latvijas gandrīz 500 km garo jūras piekrasti, nemaz nerunājot par diviem tūkstošiem ezeru un 12 tūkstošiem Latvijas upju, – protams, likumsargi pārgalvjus modri sargās arī no tiem.

Pēdējā laikā gan no tiesību zinātniekiem, gan tiesību politikas veidotājiem gadījies dzirdēt, ka modernās sabiedrības (arī Latvijas) problēma ir "normu plūdi", t.i., pārmērīga un ļoti bieža valsts iejaukšanās un visu dzīves sfēru regulējums, kas sasniedz tādus apjomus, ka tiesību sistēma vairs nespēj efektīvi funkcionēt – nedz vairs kāds visus likumus zina, nedz spēj tos ievērot vai kontrolēt.

Šķiet, ka "trauslā ledus" gadījums ir viens no tādiem normu plūdu piemēriem: valsts (un pašvaldība) kā gādīga māte ir gatava pamācīt pilsoņus, kur un kad tiem ir bīstami staigāt, jo viņi paši vairs nespēj spriest un vērtēt savas rīcības sekas, kā arī nevēlas uzņemties atbildību.

Protams, atsevišķos gadījumos ir grūti nepiekrist šādas pamācīšanas un bezprāšu sodīšanas nepieciešamībai ("kad parādās pirmie zemledus makšķernieki, tas nozīmē, ka drīz būs ledus"), taču uzskatīt visu sabiedrību par nesaprātīgu – tas tomēr šķiet pārsteidzīgi.