Satversmes tiesā ierosināta lieta Nr. 2013-02-01 "Par Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvekcijas 6. panta pirmās daļas pirmajam teikumam". Saskaņā ar apstrīdēto normu, ja iesniegtā kasācijas sūdzība formāli atbilst Civilprocesa likuma 464.¹ panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi kādu no Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā norādītajiem procesuālajiem pārkāpumiem, Augstākās tiesas Senāta senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja tai nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un ja izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants un Satversmes 92. pants paredz, ka tiesības uz tiesas pieejamību nav absolūtas, jo tās leģitīma mērķa sasniegšanai var samērīgi ierobežot tiktāl, ciktāl šīs tiesības netiek atņemtas pēc būtības. Valstij ir pienākums paredzēt taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru, bet ne pienākums visās civillietās paredzēt iespēju pārsūdzēt nolēmumu apelācijas un kasācijas kārtībā. Likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju lietas ir skatāmas.

Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2. punktā ir iekļauta tā sauktā pārsūdzības atļauja, kas ir tiesas piekrišana iesniegt kasācijas sūdzību, piem., atzīstot to par atbilstošu pamatu kasācijas tiesvedībai, kurai prima facie ir izredzes uz pozitīvu rezultātu vai tai ir nozīme judikatūras veidošanā. Šī institūta mērķis ir novērst tiesu pārslodzi ar maznozīmīgām lietām, nošķirot lietas, kurās izvirzīto jautājumu tiesiskā vērtība ir būtiska vai arī lietas izskatīšana ir saistīta ar efektīvu tiesību normu piemērošanu.

Pārsūdzības atļaujas sistēma nav pretrunā tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tā ir saudzējošāka nekā ar likumu noteiktais ierobežojums pieejamībai tiesai. Pārsūdzības atļaujas sistēma ir kompromiss starp pilnīgu atļauju un ar likumu noteiktu pilnīgu aizliegumu iesniegt pārsūdzību kasācijas kārtībā. Šajā gadījumā lietderības apsvērumus iepriekš neizdara pats likumdevējs, bet šīs tiesības ir atstātas tiesai, kura atbilstoši likumā noteiktiem kritērijiem, pieņem lēmumu pieejamību tiesai. Pārsūdzības atļauja ierobežo pieejamību, tomēr nemazina tiesību un to aizsardzības nozīmi.

Latvijā tiesu sistēma nebūtu jāveido atbilstoši "taisnstūra modelim", kad pārsūdzības pieejamība apelācijas un kasācijas kārtībā ir tāda pati kā pirmās instances tiesai. Ar likuma ierobežojumiem vai pārsūdzības atļauju institūtu iespējams veidot tiesu sistēmu atbilstoši "trijstūra modelim", kad pieejamība pārsūdzībai apelācijas un kasācijas kārtībā ir atkarīga ne tikai no formālu, bet arī kvalitatīvu kritēriju izpildes.