Enerģijas ražošanas atbalsta sistēmai ir sarežģīta tiesiskās regulācijas bāze, kura sakņojas gan starptautiskajās, gan nacionālajās tiesību normās. Nacionālā līmenī attiecīgos atbalsta mehānismus regulē vairāki ārējie normatīvie akti, būtiskākie no tiem ir šādi:

a) Elektroenerģijas tirgus likums (turpmāk – ETL):

regulē vispārējus elektroenerģijas tirgus darbības jautājumus, cita starpā paredzot konkrētus atbalsta pasākumus elektroenerģijas ražošanai, kurus detalizētāk regulē Ministru kabineta noteikumi;

b) Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumi Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk – Noteikumi Nr. 221):

detalizēti regulē ETL 28. un 28.¹ pantā noteiktos atbalsta pasākumus elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās, cita starpā nosakot:

− kritērijus, pēc kādiem tiek kvalificētas koģenerācijas stacijas, lai tās saņemtu atbalstu;

− obligātā iepirkuma īstenošanas, uzraudzības un izmaksu segšanas kārtību;

− elektroenerģijas cenas noteikšanu obligātajā iepirkumā atkarībā no koģenerācijas stacijas elektriskās jaudas un izmantojamā kurināmā;

− garantētās maksas noteikšanu atkarībā no ražošanas tehnoloģijas, izmantojamā kurināmā un koģenerācijas stacijas uzstādītās elektriskās jaudas, kā arī tās maksāšanas kārtību;

c) Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (turpmāk – Noteikumi Nr. 262):

detalizēti regulē ETL 29. un 29.¹ pantā noteiktos atbalsta pasākumus elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, cita starpā nosakot:

− noteikumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot Latvijas teritorijā esošus vai iegūtus atjaunojamos energoresursus;

− kritērijus, saskaņā ar kuriem ražotājs, kas elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, var saņemt atbalstu;

− obligātā iepirkuma īstenošanas, uzraudzības un izmaksu segšanas kārtību;

− Latvijas elektroenerģijas galalietotāju kopējo patēriņa daļu (nosakot to katram atjaunojamo energoresursu veidam), kura ir obligāti nosedzama ar saražoto elektroenerģiju;

− elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību obligātajā iepirkumā atkarībā no energoresursu veida;

− garantētās maksas noteikšanas, samaksas un uzraudzības kārtību.

1. Elektroenerģijas obligātais iepirkums

Viens no Latvijā un Eiropas Savienībā izplatītākajiem enerģijas ražošanas atbalsta mehānismiem ir tiesību piešķiršana ražotājam pārdot stacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Latvijā elektroenerģijas obligātais iepirkums vienkāršotā veidā ir pazīstams jau no 1995. gada,⁴ bet pašreizējā formā – no 2005. gada, kad tika pieņemts ETL.

Elektroenerģijas obligātais iepirkums angļu valodā tiek apzīmēts ar jēdzienu mandatory procurement, kas pēc savas būtības ir atzīstams par t.s. feed-in tariff veidu un saskaņā ar Eiropas Komisijas noteiktajām valsts atbalsta vadlīnijām ir klasificējams kā operatīvais atbalsts (angļu val. – operative aid).⁵ Elektroenerģijas obligātais iepirkums tiek īstenots, cita starpā ievērojot t.s. koģenerācijas direktīvas jeb Direktīvas 2004/8/EK⁶ 7. pantu un t.s. atjaunojamās enerģijas direktīvas jeb Direktīvas 2009/28/EK⁷ 3. pantu, kas paredz dalībvalstīm īstenot valsts atbalsta mehānismus (shēmas), lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas procesā vai izmantotu atjaunojamos energoresursus.

1.1. Vispārējs raksturojums

Elektroenerģijas obligātais iepirkums izpaužas kā ražotājam piešķirta garantēta iespēja noteiktu laika periodu pārdot noteiktā apjomā saražotu elektroenerģiju par cenu, kas pārsniedz elektroenerģijas vidējo tirgus cenu.⁸ Tādējādi ar šī atbalsta mehānisma palīdzību komersantam, izpildot noteiktus nosacījumus, valsts nodrošina saražotās elektroenerģijas iepirkšanu, turklāt par iepriekš prognozējamu cenu, kas pārsniedz tirgus cenu. Šobrīd elektroenerģijas obligātā iepirkuma cena ir aprēķināma, piemērojot Noteikumos Nr.