Korporatīvais sektors Latvijā nepārtraukti attīstās un nostiprina savas pozīcijas un ir galvenais ekonomiskais izaugsmes dzinējspēks. Ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits pieaug, un saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2012. gadā tas bija 162 223.¹

Korporatīvā pārvaldība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina efektivitātes palielināšanu un attīstību, kā arī stiprina investoru uzticību. Korporatīvā pārvaldība ir uzņēmuma vadības, padomes, akcionāru un citu ieinteresēto personu mijiedarbības sistēma. Turklāt korporatīvā pārvaldība ir pamats uzņēmuma mērķu un to sasniegšanas līdzekļu noteikšanai, kā arī darbības atbilstības kontrolei.

Pareiza korporatīva pārvaldība atspoguļo gan padomes, gan uzņēmuma vadības ieinteresētību sekot uzņēmuma mērķiem atbilstoši uzņēmuma un tā akcionāru interesēm, kā arī nodrošina efektīvu kontroli.

Efektīvas korporatīvās pārvaldības sistēmas esamība viena uzņēmuma ietvaros, kā arī valsts ekonomikas mērogā palīdz nodrošināt atbilstošu uzticības līmeni, kas ir nepieciešams, lai tirgus ekonomika normāli funkcionētu.

Tas veicina maksas par kapitālu samazināšanos un uzņēmumu maksimāli efektīvu resursu izmantošanu, nodrošinot ar to pamatu izaugsmei.

Korporatīvā pārvaldība gan ir tikai daļa no plaša ekonomiskā konteksta, kurā uzņēmumi funkcionē un kurš tostarp iekļauj sevī makroekonomiskās politikas principus un attiecīgu konkurences līmeni preču un pakalpojumu tirgū, kā arī ražošanas faktoru tirgū.

Korporatīvās pārvaldības sistēma ir atkarīga arī no tiesiskajiem, normatīvajiem un institucionālajiem nosacījumiem.

Papildus minētajam lietišķas ētikas un uzņēmumu atbildīgas attieksmes faktori attiecībā uz vides aizsardzības un vietējo iedzīvotāju interešu jautājumiem var ietekmēt gan uzņēmuma reputāciju, gan tā ilgtermiņa sekmīgas attīstības perspektīvas.

Liela daļa mūsdienu interešu par korporatīvo pārvaldību ir saistīta ar interešu konfliktu starp ieinteresētajām personām mazināšanu.² Veidi, kā mazināt vai novērst šo interešu konfliktu, ietver procesus, politiku, likumus un iestādes, kas kontrolē un ietekmē uzņēmumus.³ Svarīgs korporatīvās pārvaldības jautājums ir korporatīvās atbildības veidi un apmēri.

Veidojot korporatīvās pārvaldības sistēmu jebkurā valstī, nacionālajam likumdevējam un kontroles institūcijām ir pienākums pienācīgi ievērot efektīva starptautiska dialoga un sadarbības nepieciešamību un rezultātus. Tādējādi var novērst pārmērīgu regulēšanu šajā sfērā, saņemt komersantu atbalstu, kā arī ierobežot bīstamo interešu konfliktu riskus gan privātsektorā, gan valsts institūcijās.

Raksta mērķis ir sniegt vispārēju priekšstatu par interešu konfliktiem un korporatīvo krāpšanu kontekstā ar tiesisko situāciju Latvijā. Informācijas apkopošanai un pasniegšanai ir izmantotas analītiskā, aprakstošā un novērošanas zinātniskās metodes.

Interešu konflikta un krāpšanas jēdzieni korporatīvajā pārvaldībā

Eiropas Savienības (ES) līmenī ir saskaņoti tikai daži korporatīvās pārvaldības galvenie aspekti. Nepieciešamība stiprināt pašreizējo regulējumu ir uzsvērta Eiropas Komisijas rīcības plānā par Eiropas uzņēmējdarbības tiesībām un korporatīvo vadību.⁴

Izskatot jautājumu par interešu konfliktu, jāņem vērā, ka konflikts vispār tiek definēts kā pretēju interešu, uzskatu, tieksmju sadursme, saskaņas trūkums starp divām vai vairāk pusēm, kuras var būt konkrētas personas vai grupas.

Interešu konflikta jēdziens, to attiecinot uz korporatīvo pārvaldību, nav saskaņots visā ES. Dažas dalībvalstis (piemēram, Rumānija) tam tieši paredz definīciju krimināllikumā, savukārt citas (piemēram, Francija un Apvienotā Karaliste) to nedara.