Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šajā Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Tātad no Satversmes izriet, ka likumdošanas varas īstenošana Latvijā ir uzticēta galvenokārt (bet ne ekskluzīvi) Saeimai. Ne ekskluzīvi, jo varas dalīšanas sistēmā attiecīgas funkcijas īstenošana var būt uzticēta nevis tam valsts orgānam, kam tā ir pamatkompetence, bet gan citam valsts orgānam, kura pamatkompetence ir cita. Tā daļu no likumdošanas funkciju kopuma blakus Saeimai īsteno arī pilsoņu kopums, Ministru kabinets, kā arī pašvaldību vēlētie orgāni. Kā arī citam valsts orgānam var būt piešķirtas obligātas vai fakultatīvas līdzdarbības tiesības. Piemēram, Ministru kabinetam ir piešķirtas fakultatīvas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tas izriet arī no Satversmes 65. panta, kur noteikts, ka likumprojektus Saeimai var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šajā Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.¹