Tādēļ indivīda problēmu risināšanai tiek meklēti alternatīvi risinājumi un labākajā gadījumā naivi, bet sliktākajā – manipulatīvi saukts pēc "sabiedrības atbalsta", piesaukti cilvēktiesību aizskārumi vai draudēts ar "sūdzēšanos žurnālistiem". Vienlaikus pie varas esošie, balstoties uz ikdienā pieredzēto, rīko informatīvas kampaņas, aicinot neapdzīt priekšā braucošo transportlīdzekli, iekams šoferis nav pārliecinājies, ka pa pretējo joslu netuvojas cita automašīna; nerakstīt īsziņas, braucot pie stūres; nebraukt dzērumā; apdrošināt veselību pirms došanās uz ārvalstīm un, visbeidzot, nešķērsot dzelzceļa sliedes, iekams nav gūta pārliecība, ka netuvojas vilciens.

Papildus šiem paradoksiem, kas liek aizdomāties par Latvijas sabiedrības destruktīvajām tendencēm, nu jau gandrīz vesels gads aizvadīts ar jaunu izaicinājumu. Atšķirībā no jau zināmajām finanšu krīzēm pandēmija sabiedrību gan Latvijā, gan citviet ir nostādījusi neērtāku izvēļu priekšā. Tā saasinājusi jautājumu par sabiedrības morāli, varas leģitimitāti un spēju solidarizēties jeb, citiem vārdiem, jautājumu par sabiedriskā līguma noteikumiem.

Brīvība un morāle

Pirms pusotra vai diviem gadiem būtu bijis grūti iedomāties Latvijā publisku diskusiju par to, vai indivīdam ir jāievēro likums, kuram viņš nepiekrīt.¹ Gan pandēmijas apstākļi, gan atsevišķi sabiedrībā plaši apspriesti gadījumi par valsts šķietamo neieinteresētību indivīda tiesību aizsardzībā ir izgaismojuši nepamanītas vai novārtā atstātas plaisas indivīda un valsts attiecībās, bet jo sevišķi – indivīdu izpratnē pašiem par savu brīvību.

Indivīdu egocentrisms un savas taisnības atzīšana par labāku, "jo tā ir mana taisnība," ir demokrātijas un patērēšanas kultūras blakne.² Taču šis fenomenu kopums un blīvums aicina paraudzīties uz norisēm, izejot ārpus vienas noteiktas disciplīnas. Gan likuma radītāju, gan tā piemērotāju ar plašām un tālejošam sekām tieši ietekmē arī globālās norises, un nesenu starptautisku notikumu kontekstā Latvijai ir aktuāli piemēri, kuriem nesekot.

Šī raksta ietvaros uzskatīsim, ka valstiska sabiedrība ir "sadarbošanās projekts", kura rezultātā visiem sabiedrības locekļiem tiek kāds labums – pievienotā vērtība,³ un šis pasākums apvieno daudzveidīgus viedokļus. Kopš brīvības, brālības un vienlīdzības atzīšanas par indivīdu kopības pamatu esam nonākuši pie stabilas un tādēļ detaļās droši interpretējamas cilvēka tiesību un pamatbrīvību izpratnes, bet līdz ar to pie nesalīdzināmi lielākas kopīgā labuma satura un viedokļu daudzveidības.