Privāttiesiskās attiecības, kurās nereti iesaistāmies, slēdzot līgumus vai radot faktisku vai tikai šķietamu aizskārumu kādas citas personas tiesībām vai ar likumu aizsargātām interesēm, var rezultēties ilgstošās un finansiāli dārgās tiesvedībās. Pie šādām tiesiskajām attiecībām ir pieskaitāma arī dzīvojamo telpu īre. Jebkuri jautājumi, kas izriet vai ir saistīti ar nodibinātajām dzīvojamo telpu īres attiecībām un kuru risinājums nav atrasts, izīrētājam un īrniekam savstarpēji vienojoties, rada tiesvedības riskus. Prasības tiesvedība, kas pieļauj strīda izskatīšanu vairākās tiesu instancēs, dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr sniedz gaidīto gandarījumu pusei, kuras labā tiek taisīts tiesas spriedums. Tā iemesls var būt gan novēlots taisnīgums, kurš ilgstošā tiesvedībā radījis neatgūstamus materiālos zaudējumus kādai no pusēm, gan emocionālā spriedze, kuru strīda puses piedzīvo tiesvedības procesa gaitā.

Procesuālo problēmu risinājums nereti ir cieši saistīts ar materiāltiesisko regulējumu attiecīgajā jomā. Tādēļ kā priekšnoteikums dzīvojamo telpu īres jautājumu ātrākai izskatīšanai tiesā ir šo attiecību regulējuma jauns materiāltiesiskais regulējums atsevišķos, biežāk tiesvedībām pakļautos gadījumos, kas vērsti uz acīmredzamu saistību neizpildi, izslēdzot esošās smagnējās procedūras un atsevišķu jautājumu risināšanai likumā noteiktos ilgos brīdinājuma vai paziņojuma termiņus. Radot šādu materiāltiesisko regulējumu, vienlaikus ir jāpatur prātā, ka dzīvojamo telpu īres jautājumam ir sociālā un ekonomiskā funkcija, nodrošinot mājokļa pieejamību lielai daļai sabiedrības, kad svarīgi ir arī līdzsvarot izīrētāja un īrnieka savstarpējo tiesību un pienākumu apjomu.

Līdz ar jauna Dzīvojamo telpu īres likuma¹ pieņemšanu 2021.