Lai cik paradoksāli tas neliktos, jēdziens "neatkarība" vismaz starptautisko tiesību kontekstā ir relatīvi nesens. Savukārt konstitucionālajās tiesībās "neatkarība" ienāca tieši no starptautiskajām tiesībām, jo tikai tad, kad valstis kļuva neatkarīgas, tās kļuva par valstīm mūsdienīgā izpratnē.

Jā, protams, valstis pastāv jau tūkstošiem gadu, taču vismaz Eiropas agro viduslaiku tradīcijā mēs nevaram runāt par neatkarīgām valstīm. Nevēloties iedziļināties jautājumos, par kuriem pastāv domstarpības vēsturnieku vidū, piemēram, vai Svētās Romas impērijas pirmsākums skaitāms kopš 800. gada, kad tika kronēts Kārlis Lielais, vai no kāda cita datuma, piemēram, no 962. gada, kad tika kronēts Otons I Lielais, konsekvence tam bija viena – imperatoru kronēja pāvests, bet praktiski visas Eiropas valstis ietilpa šajā – pēc būtības – federācijā, pakļaujoties imperatora un pāvesta virsvarai, tātad neesot pilnīgi neatkarīgas. Līdz Trīsdesmitgadu karam faktiski visas Eiropas valstis bija tieši vai pastarpināti pakļautas Svētajam Krēslam, tātad, strikti runājot, nebija neatkarīgas un nebija arī īsti valstis. Arī starptautiskās tiesības radās tikai 17. gadsimtā – līdz ar neatkarīgu valstu rašanos. Jāpiebilst, ka konstitūciju rakstīšana ir vēl jaunāka "mode", jo saistās ar jau nākamo – 18. gadsimtu. Trīsdesmit gadu karš, kas pēc savas būtības bija karš par ticības brīvību, beidzās 1648. gadā ar Vestfāles miera līguma noslēgšanu. Būtiskākais kara rezultāts bija tas, ka valsts pieņēma sava monarha reliģiju, kā rezultātā vairākas Eiropas valstis atbrīvojās no Romas pāvesta varas, no katoļticības pārejot protestantismā.

Ar jēdzienu "neatkarība" ļoti cieši ir saistīts cits jēdziens – "suverenitāte", kurš arī ir iekļauts Latvijas Satversmes tekstā, tās 2. pantam nosakot, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Lai arī ļoti tuvi, šie tomēr ir atšķirīgi jēdzieni, kuri dažkārt tiek jaukti. Piemēram, Satversmes 1. panta komentāra 39. punktā tiek lietots jēdziens "ārējā suverenitāte" kā sinonīms jēdzienam "neatkarība",¹ kas ir aplams suverenitātes jēdziena lietojums. Suverenitāte nozīmē augstāko varu kādā teritorijā, jēdziens cēlies no latīņu valodas jēdziena "pārāks" un jēdziena "valdīt". Tātad suverenitāte ir augstākā vara kādā valstī, teritorijā, jēdzienam ir iekšēja darbība. Nevar būt tādas "ārējās suverenitātes", t.i., augstākās varas pār visiem ārpus kādas teritorijas. Suverenitāte kā augstākā vara kādā teritorijā nozīmē arī jelkādas citas augstākas varas nepastāvēšanu šajā teritorijā, tātad neatkarību no citām varām. Izrietoši neatkarība ir suverenitātes ārējā izpausme, bet savukārt suverenitāte ir neatkarības iekšējā izpausme.² Pats jēdziens "ārējā suverenitāte" visticamāk latviešu juridiskajā literatūrā ir "ieceļojis" no tiesneša Dionīsio Anciloti atsevišķajām domām Vācijas – Austrijas muitas ūnijas lietā.³ Starptautisko tiesību tēvs Hugo Grocijs 1625. gadā rakstīja, ka tā vara tiek saukta par suverēnu, kuras rīcību nekontrolē cita vara, tās rīcība nevar tikt atzīta par prettiesisku ar citu personu gribu.⁴ Lai arī savās slavenajās "Trīs grāmatās" Grocijs nelieto jēdzienu "neatkarība", tomēr, analizējot dažādus suverenitātes aspektus, viņš faktiski kaut kādā mērā piemin arī neatkarību.

"Neatkarības" zelta laikmets bija līdz 19. gadsimta beigām, kad pastāvošās starptautiskās tiesības regulēja atsevišķus starpvalstu attiecību aspektus, bet saturēja samērā maz valstu gribu un rīcību ierobežojošu normu, tādējādi praktiski neierobežojot valstu neatkarību. Pastāvēja zināmi ierobežojumi karadarbības metožu izvēlē, bet karš pats par sevi nebija aizliegts, pastāvēja starptautisko tiesību regulējums jūras tiesībās, diplomātiskajās tiesībās, starptautiskajās līgumtiesībās u.c., bet šim regulējumam pārsvarā bija koordinējošs, mazāk valstu rīcību ierobežojošs raksturs. Starptautiskās organizācijas sāka tikai rasties kā starptautiskas sadarbības platformas atsevišķos jautājumos, bet to loma vēl bija relatīvi neliela.

20. gadsimta sākums acīmredzot radīja nepieciešamību pēc jau nopietnāka starptautisko attiecību regulējuma, kurš, iespējams, izrietēja ne tikai no Pirmā pasaules kara sekām, bet arī zinātniski tehniskā progresa, kas bija novedis pie daudz ciešākas iespējamības un nepieciešamības valstīm sadarboties. Telegrāfs, radio, dzelzceļš, jūras tvaikoņi un aeroplāni izmainīja pasauli līdzīgi kā 20. gadsimta beigās internets. Starptautiskā regulējuma nepieciešamību tātad noteica ne tikai starpvalstu attiecību vajadzības, bet arī industrija. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad ieviest zināmus unificētus starptautiskos regulējumus valstīm sāka piedāvāt nevalstiskais sektors, tādas organizācijas kā Starptautisko tiesību asociācija (International Law Association – ILA) un Starptautiskā jūras komiteja (Comitee Maritime International – CMI).⁵

Aizvien pieaugošais starptautisko līgumu skaits, kas turklāt jau regulēja sfēras, kuras nebūt vairs strikti neattiecās uz starpvalstu attiecībām, pēc Pirmā pasaules kara noveda pie situācijas, kad tika pakļauta šaubām valstu neatkarības un starptautisko līgumu savietojamība. 1921. gada martā angļu tvaikonis Wimbledon pa Ķīles kanālu mēģināja piegādāt militāra rakstura kravu Polijas valdībai, taču kanāla vadība aizturēja Wimbledon, atsaucoties uz Vācijas neitralitāti Polijas – Padomju Krievijas kara laikā, kā arī pauda uzskatu, ka Vācijai nav saistošs Versaļas miera līguma 380. pants. Poliju atbalstošās valdības iesniedza Pastāvīgajā Starptautiskajā tiesā (Permanent Court of International Justice – PCIJ) prasību pret Vāciju.⁶ Savā spriedumā tiesa uzsvēra, ka spēja stāties līgumattiecībās ir tieši no valstu suverenitātes izrietoša, tāpēc atbildīgs suverēns tur doto vārdu.⁷

Kas neatkarības un arī, protams, suverenitātes izpratnē ir mainījies simts gadus pēc Satversmes pieņemšanas? Vai Latvijas Republika tiešām ir neatkarīga, vai suverēnā vara tajā pieder Latvijas tautai?

Simts gadu laikā ir dramatiski izmainījies starptautisko līgumu saistību apjoms, tam pieaugot lavīnveidīgi. Starptautiskās organizācijas, kuru skaits mūsdienu pasaulē apmēram divkārt pārsniedz esošo valstu skaitu, arī katra savas kompetences robežās cenšas panākt savu dalībvalstu noteiktu rīcību. Starptautiskais regulējums mums vairs neļauj no rīta mierīgi pamosties, jo cukura karotes cenu pie mūsu kafijas tases ietekmē Starptautiskā cukura organizācija (International Sugar Organization – ISO), degvielas cenu automašīnas bākā iespaido Naftas eksportētājvalstu organizācijas (Organization of the Petroleum Exporting Countries – OPEC) lēmumi, bet Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization – WIPO) administrētie līgumi nosaka mūsu vakara TV programmas piedāvājumu, neļaujot mums pat mierīgi aizmigt. Pēc Ārlietu ministrijas Starptautisko tiesību nodaļas sniegtajiem datiem, Latvija šobrīd ir vairāk nekā 40 starptautisko organizāciju dalībvalsts, mums ir saistoši 1793 starptautiskie līgumi.

No otras puses, ir tikai apmēram pusducis starptautisko tiesību normu, kuras tiek uzskatītas par valstīm automātiski saistošām, no kurām nav pieļaujama atkāpšanas, – jus cogens normas.

Starptautiskās tiesības gan ierobežo valstu rīcības brīvību, taču primāri atvieglo un veicina valstu sadarbību. Indivīdu sabiedrībā neviens negrib, lai viņu sit, nogalina, atņem īpašumu vai citas tiesības. Arī starptautiskajā vidē ir tendence mēģināt panākt kopīgus sadzīvošanas noteikumus. Lai arī nevar noliegt, ka bieži rodas domstarpības par šo noteikumu ievērošanu – kāpēc mums ievērot tādus noteikumus, ja tie mums ir sveši? Taču pat paši autoritārākie režīmi pasaulē sāk runāt par sieviešu tiesību ievērošanu.

Un, visbeidzot, paldies breksitam, uz šī piemēra pamata mēs zinām, ka arī praksē vēl joprojām suverēnam (tautai) ir teikšana pār savu neatkarību! Cits jautājums – vai tas vienmēr noved pie pozitīviem rezultātiem...