Par pierādīšanas nastas pārnešanu uz apsūdzēto

Referāts starptautiskajā seminārā par korupcijas apkarošanu Rīgā 2001. gada 12. septembrī

Atzīstams ir darbs, ko ieguldījuši jauna Latvijas kriminālprocesuālā likuma projekta izstrādātāji, lai kriminālprocesu pilnveidotu un padarītu efektīvāku. Šī projekta autori jaunajā likumā paredz vairākas novellas, un par vienu no tām — par pierādīšanas nastas pārnešanu uz apsūdzēto — izteikšu savu viedokli, jo šajā priekšlikumā saskatu nopietnu pretrunu ar vienu no kriminālprocesuālo tiesību pamatprincipiem — nevainīguma prezumpciju.

Nevainīguma prezumpcijas pamatā ir konstitucionāla norma. Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā ir pasludināts, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Latvijas Kriminālprocesa kodekss nosaka, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu (LKP 19.1 panta 1. daļa).

Satversmes 92.pantā ir ietverta nevainīguma prezumpcija, uz kuru balstoties formulēts kriminālprocesa princips, ka pierādīšanas pienākums (onus probandi) ir apsūdzētājam. Tas nozīmē, ka apsūdzamam (tiesājamam) nav jāpierāda savs nevainīgums (LKP 19.