Lai spriestu par to, kā informācijas atklātības princips darbojas Latvijas tiesību sistēmā, ir jāizvērtē tie kontroles mehānismi, kādi ir radīti, lai aizsargātu personas tiesības iepazīties ar informāciju.

Var izdalīt vairākus veidus, kā ir iespējams kontrolēt informācijas atklātības principa piemērošanu praksē atkarībā no subjekta, kas šo kontroli veic, t.i., tiesas kontrole, ārpustiesas neatkarīgo veidojumu kontrole un sabiedriskā kontrole. Tā kā katram kontroles realizētājam ir savi mērķi un uzdevumi, nevar viennozīmīgi pateikt, kura kontrole ir efektīvāka informācijas atklātības nodrošināšanā. Efektivitāti faktiski nosaka visu trīs kontroles realizētāju esība kādā valstī.

Tā kā informācijas atklātības princips ir tieši saistīts ar administratīvo procesu, tā realizācija ir pakļauta tiesas kontrolei. Tādējādi visi strīdi par informācijas atklātības realizācijas tiesiskumu tiek izšķirti tiesās (vispārējās vai specializētās).

Ārpustiesas neatkarīgo veidojumu kontrole nav pazīstama visās valstīs, kas atzīst informācijas atklātību. Šāds veidojums ir skandināvu tiesību sistēmām raksturīgs elements, kuru pēdējā laikā sākušas pārņemt arī citas Eiropas valstis.

Sabiedriskā kontrole ir nosacīts apzīmējums visiem sabiedriskiem veidojumiem vai iniciatīvām, kuru mērķis ir stiprināt informācijas atklātību. Šādu veidojumu esība katrā valstī nav obligāts nosacījums, lai valsts tiktu uzskatīta par demokrātisku un tādu, kurā tiek īstenots informācijas atklātības princips, tomēr tieši pēc šo sabiedrisko veidojumu vai iniciatīvu esības, rakstura un veidiem var spriest par sabiedrības informētības pakāpi un par valsts realizējamo politiku informācijas atklātības jomā.

Informācijas atklātības kontroles mehānismu analīze balstīsies uz jau iepriekšējās nodaļās aplūkoto tiesību sistēmu savstarpēju salīdzinājumu. Salīdzinājuma pamatā būs subjekti, kas veic informācijas atklātības kontroli šajā valstīs, t.i., tiesas, ārpustiesas neatkarīgie veidojumi un sabiedriskie veidojumi un iniciatīvas. Apskatot Latvijas tiesību sistēmu, tiks izvērtēta gan esošā situācija informācijas atklātības īstenošanā, gan arī nepieciešamās izmaiņas šīs situācijas uzlabošanai.

Informācijas atklātības princips ir neatņemama Zviedrijas tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ šajā sistēmā nozīmīgu vietu ieņem arī tie veidojumi, kas kontrolē šī principa realizāciju. Zviedrijā ir pazīstami visi trīs kontroles subjekti – tiesa, ārpustiesas neatkarīgie veidojumi un sabiedriskie veidojumi un iniciatīvas.

1.1. Ombuds

Viens no nozīmīgākajiem informācijas atklātības realizācijas kontroles mehānismiem ir ombuds — ārpustiesas neatkarīgs veidojums. Gan informācijas atklātības principa, gan ombuda institūta pirmsākumi meklējami Zviedrijas tiesību sistēmā. Zviedrijā bez pārtraukumiem kopš 1809.gada darbojas ombuds, kura tiesiskais stāvoklis ir nostiprināts Zviedrijas konstitūcijā.

Sākotnēji ombuda uzdevumos ietilpa “policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana”1, tomēr ar laiku ombuda pilnvaras paplašinājās. Patlaban tās aptver visas iespējamās jomas, kas ir saistītas ar valsts pārvaldes un indivīda savstarpējo saskari, t.sk. arī strīdus par informācijas pieejamību.2

Galvenais ombuda uzdevums — būt par vidutāju starp indivīdu un valsti, meklējot risinājumu dažādām konfliktsituācijām, samierinot puses, norādot indivīdam uz iespējām, kā var panākt savu tiesību aizsardzību, kā arī informējot sabiedrību un valsti par biežāk sastopamajiem tiesību aizskārumiem.