Tie, kas pārzina ne tikai pašreizējo Latvijas likumdošanu, bet arī likumdošanu, kāda bija spēkā pirmsatmodas un vēl Atmodas sākuma laikos, atcerēsies, ka Latvijas likumdošanā starptautiskā vai, precīzāk izsakoties, starpvalstiskā sadarbība krimināllietās likumdošanā plaši un detalizēti netika minēta un, jāatzīst, nebija arī aktuāla. Šobrīd situācija ir kardināli mainījusies — starptautiskā sadarbība ir nepieciešama un neatņemama mūsu kriminālās justīcijas sistēmas sastāvdaļa. Vispārinot to varētu atzīmēt ar robežu atvēršanu — tieši ar to saistīta iespēja, ja tā var teikt, ceļot pāri robežām cilvēkiem, pakalpojumiem, precēm, informācijai un pat idejām. Bet cilvēki, pakalpojumi, preces, informācija un idejas nav tikai pozitīvas. Labajam blakus vienmēr ir bijis sliktais, tostarp arī noziedzība. Kamēr robežas ir stingri noteiktas, noziedzība pamatā lokalizējas vienā vietā, bet robežu atvieglošana atvieglo ceļu arī noziedzībai. Un sākas pārvietošanās — pārvietojas noziegumus izdarījušās personas, pārvietojas noziedzīga informācija, noziedzīgi iegūti līdzekļi utt. Agrāk šādi jautājumi bija kas ārkārtējs un neparasts, bet tagad bieži vien mēs dzirdam par izdošanām, nepieciešamību iegūt krimināllietai informāciju no kādas valsts, par problēmām, kas ar to saistītas.

Tā 2000.gada pirmajā pusgadā par izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem Latvijā aizturēti 106 citu valstu iedzīvotāji, kuru īpatsvars kopējā noziedznieku skaitā ir 1,3%. No ārzemniekiem, kas šajā laikā izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, 29% ir Krievijas iedzīvotāji, 34% — Lietuvas iedzīvotāji, 8% — Baltkrievijas iedzīvotāji, 4% — Igaunijas iedzīvotāji, 25% — pārējie.