Par dialektisko domāšanu jurisprudencē

Foto: no personiskā arhīva

Izzināšanas procesi ir cilvēka praktiskās un teorētiskās darbības neatņemama sastāvdaļa. Pārveidojot dabu vai sabiedrību savā praktiskajā darbībā, cilvēks vienlaikus pārveido arī savu apziņu un uzkrāj jaunas zināšanas par savas darbības objektu. Tā galdnieks, izgatavojot galdu, pārveido ne tikai dabas materiāla formu (koka vietā parādās galds), bet arī pārveido savu apziņu. Citreiz viņš jau zinās, kādi koki vislabāk piemēroti kādas mēbeles izgatavošanai un kādus koka apstrādes paņēmienus jālieto.
Teorētiskajā darbībā objekts tiek pārveidots tikai ideāli, t.i., tikai zinātnieka galvā, un rezultātā veidojas jaunas teorētiskās atziņas par objektu. Izzināšanas pamatā atrodas subjekta un objekta attiecības, kuras filozofijā dēvē par izzinošām attiecībām, kas veidojas kā praktiskajā, tā arī teorētiskajā izzināšanā. Filozofijā izveidojas atsevišķa nozare –gnozeoloģija jeb mācība par izzināšanas likumsakarībām (izziņas teorija)!
Ir zināmas dažādas izzināšanas metodes, bet pašas vispārīgākās ir metafiziskās un dialektiskās domāšanas metodes. Loģiku kā zinātni veido divi līmeņi. Pirmais līmenis – veselā saprāta vai formāli loģiskā domāšana. Šo domāšanas veidu dēvē arī par ikdienas vai sadzīvisko domāšanu, bet vācu filozofs Hēgelis to nosaucis par metafiziku vai antidialektiku. Šis domāšanas līmenis raksturīgs praktiskajai izzināšanai, un šeit pilnīgi pietiekami zināt formālloģiskās domāšanas kārtulas un veiksmīgi lietot tās praksē. Prokurors vai tiesnesis veiksmīgi lieto formālās loģikas likumus savā darbībā, un viņi var iztikt bez dialektiskās loģikas palīdzības.
Jebkura teorētiķa domāšana, ja tikai viņš grib gūt panākumus zinātniskajā darbībā, nevar iztikt bez dialektiskās loģikas atziņām. Dialektiskā loģika – “tā ir mācība par vispārīgajiem domāšanas un izziņas likumiem, principiem un metodēm. Šādā skaidrojumā loģika pārvēršas par filozofijas būtiskāko un svarīgāko sastāvdaļu vai izziņas vispārīgo metodoloģiju.