2. Jūnijs 2020 /NR. 22 (1132)
Skaidrojumi. Viedokļi
Par dažiem jautājumiem augstākajā izglītībā
7
Dr. iur.
Anita Rodiņa
Asociētā profesore, LU Juridiskās fakultātes dekāne 

Pirms vēl Latviju pāršalca ārkārtas situācija, viens no "karstākajiem" jautājumiem publiskajā telpā bija saistīts ar augstāko izglītību un iespējamām pārmaiņām augstākās izglītības sistēmā. Ne ar aplausiem, bet tomēr tika sagaidīts pieteikums augstākās izglītības reformai, Ministru kabinetam 2020. gada 18. februārī atbalstot konceptuālo ziņojumu "Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu"1 (turpmāk – Konceptuālais ziņojums).

Šī raksta mērķis nav analizēt Konceptuālajā ziņojumā piedāvāto.2 Uzreiz gan jāuzsver, ka publiskajā telpā ir ticis runāts tikai par vienu no Konceptuālajā ziņojumā aktualizētiem jautājumiem – iespējamām augstskolu padomēm, kas, godīgi jāatzīst, pašas par sevi augstākās izglītības sistēmā un arī konkrētā augstskolā nekādas izmaiņas neienesīs. Būtu absolūti nepareizi tikai padomes uztvert kā "laimes lāci" jeb panākumu atslēgu, kas Latvijas augstākās izglītības institūcijas pēkšņi uznesīs topu virsotnēs. Aiz visa ir un stāv cilvēki, kas strādā un darbojas šajā salīdzinoši konservatīvajā sistēmā. Līdztekus padomju jautājumam Konceptuālajā ziņojumā tiek aktualizēti arī citi ļoti daudzi un būtiski jautājumi, kas, godīgi jāatzīst, prasa reformas, turklāt – steidzamas!

Raksta mērķis ir aktualizēt vien dažus jautājumus, kas ir būtiski un apspriežami, un risināmi kā tiesību zinātnei, tā arī ikvienam augstākās izglītības sistēmā iesaistītajam, neraugoties, vai "lielā" reforma augstākajā izglītībā tiks vai arī netiks īstenota.

 

Ievadam: augstākā izglītība un valsts

Augstākajai izglītībai un arī zinātnei vienmēr ir bijusi liela loma katras sabiedrības attīstībā.3 Šodien no augstākās izglītības institūcijām – augstskolām, universitātēm4 (turpmāk tekstā lietoti kā sinonīmi) – tiek sagaidīts daudzveidīgs ieguldījums vai pienesums sabiedrībai kopumā. Augstskolas ir ne tikai studiju un zinātnes centri, bet arī inovāciju avots, tās piedalās tiesību, sociālā taisnīguma un reformu īstenošanā.5 Tāpat augstākās izglītības institūcijas ir kultūras un vērtību attīstītājas un glabātājas. Tās veido arī nākotnes darbiniekus, kuri tad attiecīgi vēlāk veidos sabiedrību un valsti. Pasaule nevar pastāvēt bez sabiedrības, kuru veidojusi augstākā izglītība.6

Ja augstākā izglītība ir neatņemama valsts sastāvdaļa, tad to nav iespējams nošķirt no pašas valsts stratēģiskā mērķa, tai skaitā – būt ilgtspējīgai valstij. Pat vēl vairāk – pasaulē runā par salīdzinoši jaunu skatījumu, akcentējot, ka universitātēm ir jābūt ne tikvien vērstām uz valsts kopējo mērķu sasniegšanu, bet pašām jābūt ilgtspējīgām. Piemēram, Hārvarda Universitātē7 un Jēlas Universitātē8 ir izstrādāti īpaši ilgtspējības attīstības plāni. Latvijā šajā ziņā jāizceļ Rīgas Stradiņa universitāte, kas precīzi un skaidri ir noteikusi tās kā ilgtspējīgas universitātes mērķus.9 Jāatzīst, ka šāds domāšanas virziens ir ļoti progresīvs un uzteicams mūsdienu aktualitātes – ilgtspējīgas augstākās izglītības – kontekstā.

 

Likumdevējs un Satversmes tiesa jeb kas notika pēc Satversmes tiesas sprieduma akadēmiskā personāla darba līgumu lietā

No likumdevēja vienmēr tiek sagaidīts vislabākais tiesiskais risinājums – tāds, kas ir gan tiesisks, gan arī taisnīgs. Ja šis mērķis netiek sasniegts, tad savu pienesumu var sniegt konstitucionālā tiesa – tiesiskuma sargs, kurai Latvijā uzticēts gādāt gan par Satversmes aizsardzību, gan arī nodrošināt konstitucionālo taisnīgumu.10

Katras augstākās izglītības institūcijas "sirds" ir akadēmiskais personāls. Augstskolu mācībspēki ir ne tikvien sava tiešā darba darītāji katrs savā augstskolā. Augstskolu personālam sabiedrībā ir arī papildu funkcijas: bieži vien tie ir viedokļu līderi, kuros ieklausās un kurus citē, viņus var uzskatīt arī par "modernas sabiedrības kultūras veidotājiem".11

Nenoliedzami, ikvienai personai būtisks dzīves elements ir darba vieta un tās stabilitāte. Tieši šis aspekts tika aktualizēts akadēmiskā personāla darba līgumu I lietā, kas tika skatīta Satversmes tiesā.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Seskis
3. Jūnijs 2020 / 10:01
1
ATBILDĒT
Nezinu, vai šodienas studenti ir palikuši vārgāki, bet Seska ilgstošajos studiju gados nācās sastapt studentus, kuri mierīgi apvienoja pilna laika studijas vairākās fakultātēs ar pilna laika darbu. Jājautā, kāda var būt studentam interese apgūt profesionālo studiju programmu, ja students jau nestrādā izvēlētajā specialitātē? Protams, ir studenti, kuru mērķis ir akadēmiskā darbība un kuru studiju mērķis nav saistīts ar darbu specialitātē. Savukārt studentiem, kuri studē, lai apgūtu profesionālās iemaņas, ne tikai būtu ieteicams, bet gan būtu obligāti jau strādāt izvēlētajā specialitātē, uzsākot studijas.
Man nav vienalga > Seskis
3. Jūnijs 2020 / 12:21
0
ATBILDĒT
Seska kungs tikai izgaismo jau manis aprakstīto problēmu.

"[..]studentiem, kuri studē, lai apgūtu profesionālās iemaņas, ne tikai būtu ieteicams, bet gan būtu obligāti jau strādāt izvēlētajā specialitātē, uzsākot studijas."

No studentiem tiek sagaidīts, ka viņi profeisonālās iemaņas gūs nevis studijās, bet gan darbā. Tad rodas jautājums - kāda vispār jēga no studijām? Varbūt jāatjauno meisatru - zeļļu sadarbības modelis? :) Arī universitātē ir iespēja doties praksē - lielākoties gan prakse tiek izieta ļoti formāli, atsevišķām institūcijām pat piedāvājot studentu vietā aizpildīt prakses atskaites un procesuālos dokumentus.

Ļoti apšaubāmi, ka patiešām "mierīgā apvienošana" ietvēra arī patstāvīgo darbu studiju kursos norādītājā apjomā. Drīzāk - tika pameklētas lekcijas, pārbaudījumos atgremojot lekcijās pausto informāciju, papildus neko daudz nelasot un kritiski neizvērtējot studiju literatūru. Darbs lielākajā daļā gadījumu diemžēl sniedz salīdzinoši vienpusēju perspektīvu - to, kas ir nepieciešama darba tirgū. Un tur tad arī ir tie speciālisti, kas regulējumu var pavērtēt virspusēji, konkrētu darbā konstatētu lietu ietvaros.

Te parādās, ka augstākajai izglītībai jābūt ne vien vērstai uz darba tirgus prasību nodrošināšanu, bet arī uz iespēju sniegšanu - iespēju absolventam spēt kritiski izvērtēt to, kā, iespējams, gadu gadiem tiek darīta darbība X un cik pamatoti X tiek darīta.
Man nav vienalga
2. Jūnijs 2020 / 12:34
0
ATBILDĒT
Komentāra 1. daļa

Lasīju ar patiesu interesi! Paldies autorei!

Šie, protams, nav vienīgie augstākās izglītības kontekstā risināmie jautājumi. Pilnībā pievienojos autorei apgalvojumā, ka augstākā izglītība un zinātne ir dārga. Taču – vai apzināmies tās patieso cenu un dārdzību? Saistībā ar COVID-19 izraisīto ārkārtas situāciju valstī publiski izskanēja studentu akcija “Gribu studēt”. Tajā tiek aktualizēts, manuprāt, ilgstoši sasāpējis jautājums – strādājošie studenti.

Pirmkārt – par studiju darba organizāciju. Ir vispārzināms, ka studiju process ietver ne vien klātienes nodarbības, bet arī studējošā patstāvīgo darbu. Tradicionāli viena studiju semestra laikā studējošais apgūst studiju kursus, kuru kopējā vērtība veido 20 kredītpunktus. Diviem kredītpunktiem semestra laikā atbilst 80 akadēmiskās stundas studējošā darba – gan lekcijas un praktiskās nodarbības, gan patstāvīgais darbs. Ievērojot Augstskolu likuma 1. panta 1. punktā noteikto, vienas akadēmiskās stundas ilgums ir 45 minūtes. Tātad divus kredītpunktus vērts studiju kurss semestrī no studējošā prasa, kā minimums, 60 stundas. Izrietoši 20 kredītpunkti no studējošā prasa , kā minimums, 600 stundas darba. Akadēmiskā semestra garums tradicionāli ir 20 nedēļas. Tas nozīmē, ka nedēļā studējošajam studijām formāli jāvelta vismaz 30 stundas laika, no kurām maksimāli 12 ir lekcijas/semināri.

Otrkārt – par iespēju strādāt studiju laikā. Vadoties no darba likuma 131. panta, varētu apgalvot, ka normāli (lasi – veselīgi un cilvēka cienīgi) ir veltīt darbam ne vairāk kā 40 stundas nedēļā. Ar “darbu” šajā kontekstā būtu saprotamas arī studijas. Ņemot vērā, ka, piemēram, atbilstoši Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodeksa 3.2.1. apakšpunktam studijas ir prioritārs studējošo pienākums un darbs nedrīkst būt attaisnojums nenokārtotām akadēmiskajām saistībām, studējošais, gādājot par savu veselību, darbam drīkstētu veltīt ne vairāk kā 10 stundas nedēļā.

Treškārt – par sociālo realitāti. Kas ir vidējais students? Manuprāt, ir trīs realitātes. Pirmā – ne visai labi situēta persona, kas izmanto studējošā kredītu un strādā 10 stundas nedēļā, kopējiem mēneša ienākumiem veidojot 200-300 euro, taču nereti tāpat pārtiek no ātri pagatavojamām nūdelēm; kultūras un sporta pasākumus neapmeklē. Otrā – students, kas strādā 40 stundas nedēļā, daļu no studiju patstāvīgā darba veic naktīs un brīvdienās, taču tāpat nenodrošina nepieciešamo patstāvīga darba akadēmisko stundu skaitu. Trešā – labi situēta persona, kas finansiāli var atļauties studijas un cilvēka cienīgu dzīvi ārpus studiju laika. Domājams, ka bakalaura studiju programmās dominē pirmās kategorijas pārstāvji, bet maģistra studiju programmās – otrās kategorijas pārstāvji. Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē studijas maģistra studiju programmā “Tiesību zinātne” tiek organizētas vienīgi ar lekciju plānojumu vakaros, lielākajai daļai studentu pa dienu strādājot.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 4
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties