Senāts konstatē, ka cietušo kasācijas sūdzībās norādītie motīvi saistīti ar sūdzību autoru vēlmi, lai kasācijas instances tiesā atkārtoti izvērtētu pierādījumus un panāktu apelācijas instances tiesas lēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, taču, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai un trešajai daļai kasācijas instances tiesa lietu pēc būtības neizskata, lietas faktiskos apstākļus neskaidro, pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Senāts lēmumā norāda, ka konkrētajā lietā prokurors par apelācijas instances tiesas lēmumu, ar kuru atstāts spēkā pirmās instances tiesas apsūdzēto attaisnojošais lēmums, kasācijas protestu nav iesniedzis.

Ievērojot to, ka prokurors likumā noteiktajā kārtībā apelācijas instances tiesas lēmumu nav noprotestējis, atzīstams, ka prokurors ir piekritis apelācijas instances tiesas lēmumam, ar kuru apsūdzētais attaisnots.

Kriminālprocesa likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors.

Kriminālprocesa likuma 562. panta ceturtā daļa noteic, ka attaisnotās personas atzīšana par vainīgu un soda piemērošana tai pieļaujama tikai gadījumos, kad šā iemesla dēļ iesniegts prokurora protests vai cietušā sūdzība, kuru atbalsta prokurors. No minēto normu satura izriet, ka tikai prokuroram ir ekskluzīva funkcija valsts apsūdzības uzturēšanā.

Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka tiesa bez prokurora atbalsta nav tiesīga apmierināt cietušā sūdzību. Pastāvot apstākļiem, kad prokurors savas tiesības noprotestēt apelācijas instances tiesas lēmumu lietā nav izmantojis, nav arī paudis atbalstu cietušo iesniegtajām kasācijas sūdzībām, tās ir noraidāmas.

Līdz ar to stājas spēkā Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 16. septembra lēmums, ar kuru atstāts negrozīts Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2018. gada 4. jūlija spriedums un apsūdzētais attaisnots.