Pirmstiesas kriminālprocesā apsūdzība pēc Krimināllikuma 125. panta trešās daļas celta par to, ka viņi personu grupā tīši nodarīja tādu miesas bojājumu, kas bīstams dzīvībai un vainīgo neuzmanības dēļ bijis par iemeslu personas, kura atradās bezpalīdzības stāvoklī, nāvei, un pēc Krimināllikuma 317. panta trešās daļas par to, ka viņi, būdami valsts amatpersonas, izdarīja tīšas ar vardarbību saistītas darbības, kas acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas un radījušas būtisku kaitējumu valsts varai un pārvaldības kārtībai, kā arī ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, izraisot smagas sekas.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums daļā par apsūdzēto atzīšanu par nevainīgiem un attaisnošanu pēc Krimināllikuma 317. panta trešās daļas neatbilst Kriminālprocesa likuma normās izvirzītajām prasībām. Senāts lēmumā norāda uz jau iepriekš tiesu praksē nostiprinātu atziņu, ka tiesai, pirms izlemt par apsūdzētā atzīšanu par nevainīgu un attaisnošanu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, ir jāizvērtē, vai apsūdzētais nav atzīstams par vainīgu un sodāms cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, proti, apelācijas instances tiesai jāvērtē vai katra apsūdzētā darbībās nav konstatējamas Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva visas nepieciešamās un obligātās pazīmes.

Vienlaikus Senāts atzinis par pamatotiem apelācijas instances tiesas secinājumus, ka lietā nav iegūti tādi pierādījumi, kas izslēdz saprātīgas šaubas par apsūdzēto vainīgumu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 125. panta trešās daļas. Apelācijas instances tiesa, pamatojot savus atzinumus, secinājusi, ka nav pierādīts, ka apsūdzētie veikuši darbības, kas norādītas apsūdzībā.

Lieta Nr. SKK-346/2021 (11089193113)