Šī teorija varētu tikt izmantota arī ļaunpratīgi. Piemēram, ja pieņem, ka kāds ART spriedums ir pārsūdzams, bet tiesa sainterpretējas tā, ka pataisa to par nepārsūdzamu. Dalībnieka iesniegto apelācijas sūdzību un blakus sūdzību par to ART arī nelaiž arā. Ko personai iesāk šadā gadījumā?



Būtu saprātīgi, ka augstākas tiesas instancei būtu saglabājama kompetence izskatīt vismaz blakus sūdzību par atteikumu par apelācijas sūdzību. Tādā veidā augstākas instances tiesai arī ar obiter dictum varētu sniegt ieskatu par pamatlietas pārsūdzēšanas kārtību.



Pretējā gadījumā ART var iespītēties savā interpretācijas robežās un nelaist dokumentus arā pamatojoties uz šo AT teoriju. Beigās personai var tikt liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu.