Pēc divām dienām, 18. novembrī, Latvija svinēs savu gadadienu.

Šai dienai ir zināma līdzība ar vecgada vakaru: 31. decembrī daudzi mēdz izvērtēt aizritējušo gadu un nospraust mērķus Jaunajam gadam – atmest smēķēšanu, neēst saldumus, pārpeldēt Lamanšu, biežāk apciemot vecmāmiņu... Lai cik cienījami, tie visbiežāk ir personiski mērķi.

Savukārt valsts svētki ir laiks, kad vajadzētu spēt domāt par sevi kā sabiedrības locekli un savas valsts pilsoni. Tas ir brīdis, kad uzdot jautājumu – ko tieši es šogad esmu izdarījis Latvijas labā un ko es varu paveikt nākamgad? Un tā noteikti ir diena, kad vajadzētu atturēties no egoistiski negantās atziņas “šī valsts man neko devusi”.

Pirmssvētku laikā Latvijas juristu saimi sasniedza ļoti laba ziņa – Triju Zvaigžņu ordeni šajās dienās saņem pensionētā Augstākās tiesas senatore, pirms tam ilggadēja Saeimas Juridiskā biroja darbiniece Gunta Višņakova, savukārt Atzinības krusts tiek pasniegts Latvijas Universitātes profesoram, neapšaubāmai krimināltiesību autoritātei Latvijā Dr.habil.iur. Uldim Krastiņam.

Šo divu ļoti cienījamo juristu bilance attiecībās ar valsti noteikti ir pozitīva: Latvijas tiesību sistēmas attīstībai viņi ir devuši un joprojām dod vairāk nekā jebkura persona spētu no tās ņemt.

Pagājušajā nedēļā “Jurista Vārds” apbalvoja studentu darbu konkursa uzvarētājus. Viņi, atšķirībā no G. Višņakovas un U. Krastiņa, ir savas jurista izaugsmes pašā sākumā. Taču pieteikums ir cerīgs. Arī šie jaunie talanti, mērķtiecīgi un godprātīgi strādājot, varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tiesību sistēmā. Jācer un jāvēl, lai tāda būtu viņu apņemšanās.

Un kāda ir Tava “došanas – ņemšanas” bilance attiecībās ar Latvijas valsti, cienījamais lasītāj?

Sveiciens valsts svētkos!