Demokrātiskā un tiesiskā valstī suverēnā vara pieder tautai, tomēr tās līdzdalība lēmumu pieņemšanā par ekonomiskās krīzes novēršanu netiek uztverti viennozīmīgi.

Grieķijas valdības pieļautā iespēja rīkot referendumu par valsts finansiālās situācijas glābšanas plāniem bija nepatīkams un pat šokējošs precedents, kas vēl vairāk pasliktinātu situāciju visā eirozonā un nevienam nenāktu par labu.

Arī Lielbritānijā par kaitniecisku tiek uzskatīts aicinājums šobrīd organizēt referendumu par valsts turpmākajām attiecībām ar Eiropas Savienību, paredzot trīs attīstības scenārijus: palikt kopā ar pārējām 26 valstīm, izstāties no bloka vai arī uzsākt sarunas par brīvāku dalības ietvaru, kas “balstītos tirdzniecībā un sadarbībā”. Šādu iniciatīvu ar petīciju ierosināja 100 000 vēlētāji.

No sabiedrības līdzdalības perspektīvas abu gadījumu īstenošanu varētu vērtēt kā demokrātijas triumfu. Pašai tautai bez pārstāvju starpniecības būtu iespēja izlemt būtiskus jautājumus par turpmāku savas valsts attīstību. Tajā pašā laikā ideja par tautas iesaisti šobrīd daļā sabiedrības rada agresīvu pretestību.

Sabiedrības dzīves kvalitāte cieši saistīta ar demokrātijas attīstības līmeni. Jo demokrātiskāka valsts, jo – parasti – lielāka labklājība un otrādi, tomēr demokrātijas izpratne un izpildījums nedrīkst būt iracionāls un tam jāatbilst saprāta noteiktajām robežām. Līdzdalības demokrātijai ir sava vieta un laiks. Demokrātijas īstenošanā jāņem vērā, ka pagātnē tapušais un nākotnē iecerētais savstarpēji saistīts vienotā nepabeigtā procesā.

Abi minētie gadījumi balansē starp varoņstāstiem un didaktiskiem eposiem. Šādā sarežģītā situācijā liela nozīme piešķirama valsts vadītāju spējai lemt gudri. Epikūrs “Vēstulē Menoikejam” raksta, ka “labāk būt nelaimīgam, rīkojoties saprātīgi, nekā, rīkojoties nesaprātīgi, būt laimīgam, jo labāk, lai labi izsvērtais cieš neveiksmi, nekā slikti izsvērtais veicas gadījuma dēļ.”

Jāpiekrīt arī Frančesko Petrarkas dialogā “Par tikumību” minētajam, ka “kļūdīties un pārsteidzīgus spriedumus izdarīt ir raksturīgi tieši pūlim”, jo īpaši, ja tas ir izmisis. Tāpēc jābūt valsts vadībai, kas stipras valsts sasniegšanas nolūkā var novērst nekārtības un vājumu valstī, nošķirot pagaidu ļaunumu no pastāvīgā.

Hēsiods eposā “Teogonija. Darbi un dienas” labi raksturo grieķu līdzšinējās uzvedības filozofiju – “Dzer, cik tīk, no iesāktas mucas un arī uz beigām. Taupi, kad esi pret vidu! Pie beigām taupība ir lieka,” kā arī grieķu vēlamo uzvedību: “Ja pie maza kaut kā tu pieliksi klāt vēl kaut ko mazu un ja to darīsi bieži, tad liels drīz iznāks no maza.”