Janvāra sākumā divi autoritatīvi Latvijas juristi nāca klajā ar faktiski pretējiem secinājumiem par tiesiskumu Latvijā.

Saņemot Lēbera balvu, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Dr.iur.h.c. Egils Levits atzina, ka Latvijā ievērojami audzis tiesiskums (toties sarukusi demokrātija). Dažas dienas vēlāk pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Dr.iur. Aivars Endziņš, piedaloties "Delnas" rīkotajā pasākumā par korupcijas novēršanu Latvijā, savukārt secināja, ka pēdējos gados Latvijā ir uz labo pusi mainījies gan parlamenta, gan izpildvaras darbs, taču tiesu vara nemainīgi palikusi tāda pati kā agrāk – norobežojusies, lēna un neefektīva.

Diemžēl vairāk jāpiekrīt pesimistiskajam A. Endziņa redzējumam, kas savukārt liek domāt, ka, pat ja tiesiskuma Latvijā patiešām ir kļuvis vairāk (kā to optimistiski pauž E. Levits), tam noteikti joprojām ir plašs "izaugsmes potenciāls". Jo apstākļos, kad tiesu spriešana ir neefektīva, pilnīgs tiesiskums nekādi nav iespējams.

"Delnas" piedāvājums tiesu darba efektivizācijai (kā daļai no iecerētās cīņas pret korupciju) patiesībā ir jau labi zināmi priekšlikumi, kas daudzkārt apspriesti neskaitāmos tiesu darba uzlabošanai veltītos pasākumos: tiesiskais regulējums tiesvedības procesa efektivizēšanai; tiesu noslodzes samazināšana, izņemot no tiesu kompetences bezstrīdus lietas; tiesu instanču skaita samazināšana atsevišķu kategoriju lietām; rakstveida procesa ieviešana atsevišķu kategoriju lietām; mediācijas ieviešana.

Daļa no šiem priekšlikumiem ar likumdevēja gādību jau ieguvusi likuma formu, vēl daļa atrodas uz Saeimas galda vai vismaz ceļā uz parlamentu. Starp citu, tik daudz grozījumu likumā "Par tiesu varu" kā pēdējos gados nav bijis nekad iepriekš, turklāt ievērojami labojumi otrajā lasījumā tiks skatīti arī 17. janvārī.

Arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns ir apņēmības pilns uzlabot tiesu darbu organizāciju, tai skaitā, izvērtējot līdzšinējo tiesu reformu norisi un pat ķeroties pie tiesu namu apvienošanas un prātīgāka izvietojuma (skat. interviju 8. janvāra "Jurista Vārdā" Nr. 1).

Mulsina vienīgi tas, ka runas par tiesu varas lēnīgumu un citām kaitēm skan galvenokārt "no ārpuses", arī lielākā daļa rosības nāk nevis no pašas tiesu varas, bet tiem, kas tai blakus vai apkārt (parlaments, izpildvara, sabiedriskās organizācijas). Šajā nenoliedzami nepieciešamo pārmaiņu procesā tiesu vara izturas nevis kā subjekts, bet objekts. Kādēļ tā?