Padomju ideologi, lai izskaidrotu marksistiskās teorijas un prakses pretrunas, ieviesa loģikai pretstatītu jēdzienu "dialektiskā loģika". Tikai ar tās palīdzību varēja pamatot, piemēram, to, kādēļ Marksa jau 19. gadsimtā "tūlīt, tūlīt" pareģotā vispasaules proletariāta revolūcija tā arī nekad nenotika, vai to, kāpēc PSRS no "attīstītā sociālisma" stadijas gadu desmitiem ilgi neizdevās pāriet uz cerēto komunisma fāzi. Vienīgi atbilstoši "dialektiskajai loģikai" bija arī tas, ka pasaules lielākais "cīnītājs par mieru" Leonīds Brežņevs varēja ilgstoši atbalstīt nemierniekus visās pasaules malās, līdz beidzot – kronis visam! – ievest PSRS karaspēku Afganistānā.

Diemžēl arī mūsdienu Krievijas politiķu runas un darbu kopsakarības nav iespējams izprast, balstoties tradicionālās, Rietumeiropas kultūrā izkoptās loģikas metodēs.

Kāpēc, piemēram, Latvija vai Igaunija, slēdzot robežlīgumus ar Krievijas Federāciju, nedrīkstēja pat pieminēt savus padomju okupācijas laikā zaudētos Abrenes un Petseres novadus, kas Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā nokļuva, balstoties uz tādiem pašiem padomju varas iestāžu lēmumiem, ar kādiem Krima savukārt tika piešķirta Ukrainas PSR un kas nupat Krievijas izpratnē izrādījušies nelikumīgi, tāpēc ar militāru spēku labojami.

Kāpēc Krievija turpina uzbāzīgi uzspiest krievu valodu kā valsts valodu Latvijai, Igaunijai, Ukrainai un citām valstīm, kurās padomju okupācijas rezultātā izveidojušās lielas krievu mazākumtautību grupas, ja pati savā teritorijā būtiski ierobežo tur vēsturiski dzīvojošo pamattautu valodas. Tā, piemēram, Krievijas Konstitucionālā tiesa 2004. gada 16. novembrī atcēla Tatarstānas autonomās republikas likumu normas, kas paredzēja tatāru rakstu valodā kirilicas vietā izmantot latīņu alfabētu (līdzīgi kā tatāru valodai radniecīgajā turku valodā), kas, pēc valodnieku domām, ļautu labāk atveidot tatāru valodas skaņas. Spriedumā cita starpā norādīts, ka valsts vienotības un veiksmīgas funkcionēšanas nolūkos visu Krievijas Federācijā lietoto valodu rakstībai jābalstās vienīgi uz kirilicu un ka šiem apsvērumiem, izvēloties rakstības formu, ir piešķirama lielāka nozīme nekā valodas fonētiskajām īpatnībām.

Kāpēc Krievija par argumentu Krimas aneksijai izmantoja tās iedzīvotāju cilvēktiesību pārkāpumus, kaut, neskatoties uz mērķtiecīgo naida kurināšanu, nevienu reālu incidentu tai nebija izdevies sarīkot? Tai pašā laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesu pārpludina lietas par brutāliem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā. Un, protams, – kāpēc Krimas iedzīvotājiem pienākas viņu apdzīvotās teritorijas valstiskās piederības brīvas izvēles iespējas, savukārt separātisko Ziemeļkaukāza tautu viedoklis nav jāņem vērā? ("Referendums", kurā vairāk nekā 95% čečenu pēc diviem asiņainiem kariem ar prieku nobalsoja par palikšanu Krievijas sastāvā, nav arguments – ar šādu priekšnesumu var sacensties vienīgi Ziemeļkorejas režīma režisori.)

Kāpēc žurnālistikas vārda necienīgo Krievijas TV propagandas kanālu ierobežošana būtu cilvēktiesību pārkāpums, ja turpretī pašā Krievijas Federācijā cenzūra ir ikdiena? Piemēram, Krimas aneksijas laikā no darba tika atlaista ietekmīgā portāla lenta.ru (līdz šim to mēnesī apmeklēja ap 20 miljoniem unikālo lietotāju!) galvenā redaktore Gaļina Timčenko – dažas stundas pēc tam, kad portālā publicētā Ukrainas nacionālista intervijā Federālais uzraudzības dienests (Роскомнадзор) bija saskatījis aicinājumu uz ekstrēmismu. Neskatoties uz to, ka portāls "bīstamo" ukraiņa citātu uzreiz izdzēsa, atlaists, protams, tika arī šo interviju Kijevā veidojušais lenta.ru korespondents.

Tai pašā laikā vairāk nekā 50 pazīstami Krievijas zinātnieki nosūtījuši vēstuli tam pašam Роскомнадзор ar aicinājumu pārbaudīt, vai Kremļa lakstīgalas Dmitrija Kiseļeva televīzijā paustie draudi pārvērst ASV radioaktīvos pelnos nav ekstrēmisms, kas pārkāpj Krievijas likumus. Kāda būs mediju kontroliera atbilde šajā gadījumā?

Mums kā demokrātiskas valsts iedzīvotājiem ir grūti iedomāties situāciju, kādā diemžēl atrodas Krievijas žurnālisti un visi citi, kas vēlas brīvi saņemt un nodot informāciju. Ar vieglu ģenerālprokurora rokas mājienu interneta sakaru uzņēmumiem tiek doti rīkojumi bloķēt iedzīvotāju pieeju "nevēlamiem" interneta portāliem, tai skaitā, protams, opozīcijas interneta platformām, un aizliegto adrešu saraksts tiek regulāri papildināts. Piemēram, pēc dalības pretkara demonstrācijā Maskavā tika bloķēts grupas "Mašina vremeņi" līdera facebook konts (un, starp citu, aizliegti arī plānotie koncerti).

Šādos apstākļos vislielāko cieņu un apbrīnu raisa Krievijas pilsoņu drosme paust savu viedokli. Kaut vai ironiskais opozīcijas jauniešu organizācijas "Весна" 20. martā iesniegtais pieteikums Pēterburgas vēlēšanu komisijā – iniciatīva rīkot referendumu par Pēterburgas izstāšanos no Krievijas Federācijas un atkalapvienošanos ar Eiropu, kļūstot par Lihtenšteinas hercogistes sastāvdaļu (skat. svoboda.org).

Ja varēja Krima, kāpēc lai Pēterburga nevarētu?