Autori uzskata, ka pastāv vairāku kategoriju lietas, kurās nav piemērojama nedz prasības nodrošināšana, nedz pagaidu aizsardzība. Šāda situācija neatbilst CPL 1. pantā definētajam pamatprincipam – katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto tiesību aizsardzību tiesā. Tāpat CPL paredzētie prasības nodrošināšanas un pagaidu aizsardzības līdzekļi nav pietiekami mūsdienu vajadzībām, kā arī tie neatbilst citu valstu pieredzei un regulējumam. Autoru ieskatā, nodrošinājuma līdzekļu paplašinātas iztulkošanas aizliegums arī neatbilst esošajām vajadzībām tiesvedībā. Pēc autoru domām, ir būtiski paredzēt tiesai tiesības piemērot arī tos pagaidu noregulējuma līdzekļus (pagaidu aizsardzība un prasības nodrošināšana), kas tiešā veidā nav paredzēti CPL.

Prasības nodrošināšana CPL

Latvijā prasības nodrošināšana² ir regulēta Civilprocesa likuma 19. nodaļā.³ Prasības nodrošināšana ir procesuāls aizsardzības līdzeklis, kuru pēc prasītāja motivēta pieteikuma nosaka tiesa vai tiesnesis, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka likumdevējs ir paredzējis prasības nodrošinājuma piemērošanu, lai panāktu drošību par sprieduma izpildes iespējamību nākotnē, ja prasītāja uzsāktā tiesvedība prasa ilgstošu laiku, kura gaitā parādnieks var noslēpt vai atsavināt mantu, tādējādi padarot konkrētā sprieduma izpildi par apgrūtinātu vai neiespējamu.⁴

Prasības nodrošinājuma līdzekļi ir reglamentēti CPL 138. pantā. No CPL spēkā stāšanās 1999. gadā nodrošinājuma līdzekļu regulējums nav piedzīvojis būtiskus grozījumus.⁵

CPL 138. pants paredz šādus prasības nodrošinājuma līdzekļus:

– atbildētājam piederošas kustamas mantas un skaidras naudas apķīlāšana;

– aizlieguma atzīmes ierakstīšana attiecīgās kustamās mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā;

– prasības nodrošināšanas atzīmes ierakstīšana zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā;

– kuģa arests;

– aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības;

– trešajām personām pienākošos maksājumu, tajā skaitā naudas līdzekļu kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, apķīlāšana;

– izpildu darbības atlikšana (arī aizliegums tiesu izpildītājam nodot piedzinējam vai parādniekam naudu vai mantu vai mantas pārdošanas apturēšana).

Minēto līdzekļu uzskaitījums ir izsmeļošs, un tā paplašināta tulkošana nav pieļaujama.⁶ Nodrošinājuma līdzekļus var piemērot tikai pret atbildētāju, tos nevar vērst pret trešajām personām. Prasības nodrošināšana ir pieļaujama tikai mantiska rakstura prasībās un tikai prasības tiesvedības kārtībā.⁷

Šāds prasības nodrošināšanas un nodrošinājuma līdzekļu regulējums, autoru ieskatā, neaizsargā tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Autoru viedoklis izriet no turpmāk norādītajiem argumentiem.

Pirmkārt, pastāv vairāku kategoriju lietas, kurās prasības nodrošināšana nav iespējama. Par tādām var uzskatīt, piemēram, visas prasības tiesvedības kārtībā esošās lietas, kurām nav mantiska rakstura. Tāpat jāatzīmē, ka ir vairāku kategoriju lietas, kurām nav paredzēta nedz pagaidu aizsardzība, nedz prasības nodrošināšana.

Otrkārt, CPL paredzētie prasības nodrošinājuma līdzekļi nav pietiekami mūsdienu vajadzībām. Šāds piedāvāto līdzekļu daudzums neatbilst arī vairāku valstu pieredzei un regulējumam. Daži šādu valstu piemēri tiks minēti arī šīs publikācijas ietvaros.⁸ Kā spilgtākais piemērs uzsverams tas, ka CPL nav paredzēts pat tāds praksē nozīmīgs nodrošinājuma līdzeklis kā pozitīva pienākuma uzlikšana atbildētājam.⁹

Treškārt, nodrošinājuma līdzekļu paplašinātas iztulkošanas aizliegums neatbilst esošajām vajadzībām: vienmēr pastāvēs specifiskas lietas, kurās nebūs iespējams piemērot tipveida nodrošinājuma līdzekli. Tāpēc ir būtiski paredzēt tiesības piemērot arī tādus nodrošinājuma līdzekļus, kas tiešā veidā nav paredzēti CPL, piemēram, piešķirot tiesai tiesības piemērot arī tādus nodrošinājuma līdzekļus, kuri tieši CPL nav uzskaitīti.

Ceturtkārt, svarīgs jautājums ir par nodrošinājuma līdzekļu izmantošanas iespēju pieejamību ne tikai pret atbildētāju, bet arī pret trešo personu.