28. Janvāris 2020 /NR. 4 (1114)
Skaidrojumi. Viedokļi
Atsevišķi kopīpašuma problēmjautājumi un to iespējamie risinājumi
13
Dr. iur.
Rolands Neilands
Zvērināts advokāts 

Šī raksta mērķis ir vērst lasītāju, likumdevēja un Tieslietu ministrijas uzmanību uz autora ieskatā būtiskākajiem kopīpašuma problēmu jautājumiem un to iespējamiem risinājumiem.

Kopīpašuma institūts vienmēr ir bijis un būs aktuāls, jo trīs kopīpašuma izveidošanās cēloņi vienmēr ir pastāvējuši un pastāvēs. Proti, pirmkārt, kopīpašums izveidojas ar privātu gribu, piemēram, atsavinot domājamo daļu no nekustamā īpašuma. Likums šādu gribu neierobežo. Otrkārt, kopīpašums izveidojas mantošanas rezultātā. Treškārt, kopīpašums izveidojas laulību šķiršanu rezultātā gadījumos, kad laulātajiem ir bijušas likumiskās laulāto mantiskās attiecības vai līgumiskās laulāto mantiskās attiecības, nosakot visas mantas kopību.

Pēdējos gados kopīpašums īpašu aktualitāti ir ieguvis ar atsevišķu indivīdu vēlmi izmantot tiesiskā regulējuma nepilnības, lai gūtu ievērojamu peļņu. Proti, par salīdzinoši nelielu atlīdzību tiek iegūtas īpašumā kopīpašuma domājamās daļas no nekustamā īpašuma un neilgi pēc tam tiek prasīts izbeigt kopīpašumu,1 pamatojoties uz kopīpašuma izbeigšanas obligātumu. Ņemot vērā, ka pastāvošā tiesu prakse kopīpašuma izbeigšanas gadījumā visa nekustamā īpašuma tirgus vērtību (nevis atsevišķu domājamo daļu tirgus vērtību) nosaka kā atskaites punktu kopīpašuma izbeigšanas lietās, kad nekustamais īpašums tiek nodots vienam no kopīpašniekiem ar pienākumu samaksāt pērējiem kopīpašniekiem viņu domājamo daļu vērtību naudā, dažkārt peļņa no šāda veida neētiska biznesa ir piecas un pat vairāk reižu lielāka nekā ieguldījums.

Šādas biznesa iespējas turpmāk būs ievērojami apgrūtinātas, pateicoties Senāta Civillietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2019. gada 17. decembra spriedumā lietā Nr. C04169414, SKC-259/20192 ietvertajiem motīviem, no kā izriet, ka tiesai kopīpašuma izbeigšanas lietās ir jāvērtē, vai prasītājs rīkojas labā ticībā. Senāts minētajā spriedumā ir norādījis: "Nevar liegt personai subjektīvo tiesību izlietošanu, ja tā savas tiesības izlieto labā ticībā. Prasības celšanu tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. Turpretī, ja civiltiesību subjekts šo tiesību izlieto netaisnprātīgi, viņš nebauda tiesisku aizsardzību."

Šī raksta mērķis ir vērst lasītāju, likumdevēja kā arī Tieslietu ministrijas kā atbildīgās institūcijas par civiltiesību nozares reglamentējošo tiesību aktu izstrādāšanu un grozīšanu uzmanību uz autora ieskatā būtiskākajiem kopīpašuma problēmu jautājumiem un to iespējamiem risinājumiem. Rakstā ir apskatīta kopīpašuma izbeigšanas tiesiskā regulējuma neatbilstība attiecībā uz daudzdzīvokļu mājām mūsdienās, kad pastāv dzīvokļa īpašuma institūts, tas ir, tiesiski ir iespējams sadalīt daudzdzīvokļu mājas dzīvokļos, pretēji tam, kā tas bija vēsturiski starpkaru periodā. Tāpat ir vērtēts kritērijs nekustamo īpašumu reālo sadali pieļaut tikai tad, ja to pieļauj attiecīgais teritoriālais plānojums. Rakstā ir arī apskatīta kopīpašuma dalītas lietošanas kārtība, kas de facto ir cieši saistīta gan ar dzīvokļu lietošanu dzīvokļu īpašumos nesadalītās mājās un attiecīgi šo māju sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, gan ar jebkura cita nekustamā īpašuma, kuru ir iespējams dalīti lietot, lietošanas kārtību un kopīpašuma izbeigšanu reālas sadales gadījumā.

Apjoma ierobežojuma dēļ rakstā nav apskatītas citas problēmas, kas pastāv saistībā ar kopīpašuma institūtu un tā izbeigšanu. Piemēram, Civilprocesa likumā3 nav paredzēts atsevišķs tiesiskais regulējums kopīpašuma izbeigšanas lietām. Tas rada grūtības gan valsts nodevas noteikšanā (nav vienotas tiesu prakses, kādā apmērā ir maksājama valsts nodeva par prasības celšanu par kopīpašuma izbeigšanu), gan arī tiesas spriedumu izpildes stadijā. Proti, lai gan kopīpašuma izbeigšanas lietas pēc savas būtības ir divpusējas prasības un prasītājs vienlaikus ir arī atbildētājs (ne procesuāli, bet būtībā) un vice versa, tiesas sprieduma izpildes stadijā prasītājam, ja viņa prasība būs apmierināta, būs piedzinēja statuss, bet atbildētājam – parādnieka. Pavisam strikti skatoties, tas var liegt atbildētājam piedalīties zvērināta tiesu izpildītāja rīkotajā nekustamā īpašuma izsolē, ja kopīpašuma izbeigšanas veids ir noteikts – nekustamā īpašuma pārdošana izsolē un naudas sadalīšana kopīpašnieku starpā proporcionāli viņiem piederošajām domājamām daļām. Šis ierobežojums izriet no Civilprocesa likuma 607. panta trešās daļas, kurā ir noteikts, ka izsolē nav tiesību piedalīties parādniekam, viņa aizbildnim vai aizgādnim. Nav šaubu, ka šāds formāls ierobežojums neatbilst kopīpašuma izbeigšanas būtībai, jo neviens normatīvais akts nenosaka, ka kopīpašnieki nedrīkstētu piedalīties nekustamā īpašuma izsolē. Taču formāli šāda kārtība pastāv un būtu vēlams to pārskatīt, paredzot atsevišķu civilprocesuālo regulējumu tieši kopīpašuma izbeigšanas lietām.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
13 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
29. Janvāris 2020 / 13:52
6
ATBILDĒT
Senāts, lietu skatot paplašinātā 7 tiesnešu sastāvā, ar 2011. gada 2.novembra lēmumu lietā Nr. SKC –781/2011, ar balsu vairākumu ir veicis tiesību jaunradi, secinot, ka "[tā kā] zemesgrāmatu tiesībām ir lietu tiesību apkalpojoša funkcija (sk. Zemesgrāmatu likuma 5.pantu), tad, Senāta ieskatā, kopīpašnieku kopumam vienojoties par nekustama īpašuma lietošanas kārtību, šī lietošanas kārtība ierakstāma zemesgrāmatā kā tiesība, kas saistīta ar nekustamo īpašumu (sk. šā sprieduma 11. un 12.punktu)."
Nolēmums publicēts AT judikatūras datubāzē ar tēzi "Īstenojot savas pilnīgas varas tiesības pār lietu un ierakstot lietošanas kārtību zemesgrāmatā, kopīpašnieki nodrošina publisku pieejamību un publisku ticamību šim zemesgrāmatu ierakstam trešo personu interesēs, kurām šis ieraksts ir saistošs un ar to var rēķināties, izšķiroties par konkrētā nekustāmā īpašuma iegādi."

Šo Senāta nolēmumu uzskatu par nelikumīgu, jo likumdevējs vien atsevišķām zemesgrāmatā ierakstītām vai ierakstāmām saistību tiesībām ir piešķīris lietu tiesību spēku. (piem., CL 2126. - Ierakstot nomas vai īres līgumu zemes grāmatās, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešām personām, CL 2174. - Kad iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemes grāmatās (2126.p.), CL 1307. - Tiesas spriedums, ar ko no parādnieka piespriesta noteikta naudas summa vai cits kāds naudā novērtējams izpildījums, noder par pamatu hipotēkas iegūšanai, ievedot spriedumu zemes grāmatās.)
Uzskatu, ka nolēmums lietā Nr. SKC –781/2011 un no tā izrietošā judikatūras tēze ir pretrunā Satversmes 1., 90. un 105. pantam.

Gan ar citu motivāciju savas atsevišķās domas šī nolēmuma sakarā ir izteicis senators Normunds Salenieks:
"..atzīstams, ka zemesgrāmatu tiesībām ir lietu tiesību apkalpojoša funkcija, kas nodrošina zemesgrāmatā ierakstīto tiesību aizsardzību pret jebkuru trešo personu. Vienlaikus tiesiskās stabilitātes un trešo personu uzticības aizsardzības nolūkos savu tiesisko attiecību veidošanā, lai tās iegūtu liettiesisku spēku ar nostiprinājumu zemesgrāmatā, nepieciešama šo nostiprinājuma tiesību leģitimācija likumā.
[..] uzskatu, ka tiesības zemesgrāmatu nodalījumā nostiprināmas, ja šādu nostiprinājumu paredz atbilstošas likuma normas. Citiem vārdiem, tā kā kopīpašnieku īpašuma lietošanas kārtības ierakstīšanu zemesgrāmatā likums neparedz, tad šādai ierakstīšanai zemesgrāmatā nav tiesiska pamata."
Latvijas dzelzceļš VAS > Normunds Šlitke
29. Janvāris 2020 / 14:24
0
ATBILDĒT
Vai nomnieks var līgumu prasīt ierakstīt zemesgrāmtā, ja tas nav pielīgts un iznomātājs nepiekrīt?
Normunds Šlitke > Latvijas dzelzceļš VAS
29. Janvāris 2020 / 14:44
3
ATBILDĒT
Ja līgums ir noslēgt pusēm labprātīgi vienojoties, tad, visticamāk, ka nē, ja vien šāda tiesība nav tieši pielīgta, bet netiek pildīta. Ja līgums tiek slēgts tiesas ceļā, šādas prasības tiesas pieņem un dažkārt pat apmierina, tāpat kā dažkārt apmierina prasības par līguma termiņu, kas iznomātājam ir būtiski parādu bezstrīdus piedziņai brīdinājuma kārtībā.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 10
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties