Konsulārais dienests ar šādu nepieciešamību īpaši skaidri saskārās, nodrošinot repatriācijas procesu Covid-19 pandēmijas sākumposmā, kur katra individuālā situācija bija jārisina ne vien konkrētā gadījuma ietvaros (rēķinoties ar faktiskajām ceļošanas iespējām no konkrētās ārvalsts un personas situāciju tajā), bet arī ievērojot tās risinājuma iespaidu uz sabiedrību kopumā un nodrošinot ierobežoto palīdzības resursu pieejamību personām, kurām tā bija visneatliekamāk vajadzīga. Šī raksta mērķis ir sniegt analītisku ieskatu, kā dienests risināja šos indivīda un sabiedrības interešu sadursmes jautājumus repatriācijas procesā.

Lielākā repatriācija valsts vēsturē

2020. gada ziemas nogalē Covid-19 vīrusa izraisītās saslimšanas izplatība sasniedza globālus mērogus, kļūdama par pandēmiju. Tas lika pasaules valstu valdībām uzsākt epidemioloģiskās drošības pasākumu īstenošanu. Drīz vien apdraudējums, kas līdz šim bija šķitis esam kaut kur tālu – Ķīnā, Āfrikā, kādā atsevišķā Itālijas pilsētā, negaidīti kļuva reāls arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri līdz šim tam bija sekojuši tikai ārzemju ziņu sižetos vai sociālo tīklu publikācijās par studenti, kurai tika sniegts atbalsts, atgriežoties no vīrusa skartās Uhaņas pilsētas Ķīnā. Līdz tam Latvijas iedzīvotāji bija turpinājuši aktīvi ceļot – izmantot pēdējā brīža īpaši lētos tūrisma un atpūtas ārvalstīs piedāvājumus vai, mānīgas drošības sajūtas mudināti, plānot un īstenot privātus un lietišķus pārrobežu braucienus. Tomēr situācija strauji pasliktinājās, un 2020. gada 12. martā tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – rīkojums Nr. 103), ar kuru tika uzsākta aktīva epidemioloģiskās drošības pasākumu ieviešana.

Sākotnēji rīkojums Nr. 103 neparedzēja pasažieru pārvadājumu un ceļošanas ierobežojumus. Tā 4.6. punkts vien uzdeva tūrisma pakalpojumu sniedzējiem iespēju robežās piedāvāt pārcelt un neplānot tūrisma braucienus uz Covid-19 skartajām valstīm un teritorijām, bet 4.