19. Oktobris 2021 /NR. 42 (1204)
Diskusija
Rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu: atsevišķu, ar vakcinācijas pienākumu saistītu normu izpratne
9

Dramatiski pieaugot pandēmijas kārtējam vilnim, 2021. gada 9. oktobrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu Nr. 720 (turpmāk – Rīkojums), ar ko visā valsts teritorijā izsludināja ārkārtējo situāciju no 2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada 11. janvārim. Rīkojuma mērķis – rīkoties, lai "apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi un mazinātu novēršamo mirstību, vienlaikus nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību". 14. oktobrī Saeima ārkārtas sēdē valdības rīkojumu apstiprināja.

Piedāvājam "Jurista Vārda" lasītājiem iepazīties ar ekspertu un institūciju izteiktajiem viedokļiem par Rīkojumu šajā žurnāla laidienā. Savukārt pēc divām nedēļām plānots apkopot vēl plašāku informāciju par Rīkojuma ietekmi uz darba tiesībām privātajā sektorā – darba devēju un darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem.

Diskusijā piedalās:
 
Dina Gailīte
"Jurista Vārda" galvenā redaktore
Covid-19 ierobežošanas stratēģiskās vadības grupa
Jānis Bordāns
Tieslietu ministrs
Daiga Vilsone
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja
PhD
Ineta Ziemele
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, RJA profesore
Raivis Kronbergs
Tieslietu ministrijas valsts sekretārs
Dr. iur.
Jānis Priekulis
Dr. iur.
Ringolds Balodis
Latvijas Universitātes profesors
Dr. iur.
Annija Kārkliņa
Latvijas Universitātes asociētā profesore
Jānis Pumpiņš
Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību eksperts
Tiesībsarga birojs
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
Dina Gailīte
"Jurista Vārda" galvenā redaktore
2
Kaut gan medicīnas nozares ekspe

Kaut gan medicīnas nozares eksperti rīkojumā ietvertos pasākumus uzskata par nepietiekamiem un, iespējams, tuvākajā laikā valdība būs spiesta rīkoties izlēmīgāk, vairāki Rīkojumā noteiktie pasākumi raisījuši iebildumus un diskusijas. Īpašu uzmanību izpelnījušās divas tā normas:

– norma, kas paredz tiesības jebkuram darba devējam noteikt, ka darbiniekiem darba pienākumu veikšanai ir pienākums vakcinēties ("5.2. ja darba devējs ir informējis darbinieku, ka darba pienākumu veikšanai nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, darbinieka pienākums ir uzsākt vakcināciju ne vēlāk kā 7 dienu laikā no minētās informācijas saņemšanas un to pabeigt ne vēlāk kā 7 dienas pēc vakcīnas lietošanas instrukcijā norādītā īsākā termiņa. Ja darbinieks (amatpersona) vakcināciju nav uzsācis vai pabeidzis noteiktajā termiņā (līdz 2021. gada 15. novembrim), darba devējs darbinieku atstādina no darba pienākumu veikšanas");

– norma, kas faktiski nosaka vakcinācijas pienākumu visiem publiskajā sektorā strādājošiem, ieskaitot kapitālsabiedrības ("5.3. valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts").

Arī redakcija saņēma lasītāju jautājumus un lūgumu skaidrot, piemēram, vai Rīkojuma 5.3. punkts būtu attiecināms tikai uz tiešo valsts pārvaldi, vai arī tomēr formulējums "valsts un pašvaldību institūciju" aptver arī citas institūcijas (piemēram, Valsts prezidenta kanceleju, Valsts kontroli, FKTK u.c.), vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas (deputātus), tiesu varu utt. Neoficiāli zināms, ka par šīs normas izpratni viedokļi dalījās arī 11. oktobrī notikušajā tiesu priekšsēdētāju sanāksmē.

Lai palīdzētu tiesību piemērotājiem ar Rīkojuma izpratni un veicinātu vienveidīgu tiesību praksi (tiesiskā noteiktība haotiskajos pandēmijas apstākļos iegūst īpašu vērtību), kā arī, cerams, uzlabotu turpmāko pandēmijas apkarošanas nolūkos pieņemto normatīvo aktu kvalitāti, "Jurista Vārds" veica vairāku institūciju un amatpersonu aptauju, akcentu liekot konkrēti uz šo divu normu izpratni. Tomēr aptaujas dalībnieki, bez šaubām, varēja paust domas arī par citiem ar Rīkojumu saistītiem juridiskiem aspektiem. Daži viedokļi tika sagatavoti kā konkrētas atbildes uz "Jurista Vārda" formulētajiem jautājumiem, citi aptaujas dalībnieki izvēlējās komentēt tikai dažus no tiem, vēl citi – sniegt konceptuālu redzējumu par Rīkojuma pieņemšanas tiesiskajiem aspektiem kopumā.

Pirmkārt, lūdzām viedokli normas izdevēja – Ministru kabineta – atbalsta institūcijām, kuru vārdā atbildēja Covid-19 ierobežošanas stratēģiskās vadības grupa. Tāpat aicinājām izteikties tieslietu ministru, vairākus tiesu priekšsēdētājus, atzītus valststiesību un darba tiesību ekspertus, Tiesībsarga biroju, Valsts darba inspekciju, nevalstiskās organizācijas u.c.

Aptaujā nepiedalījās administratīvo tiesu tiesneši un Satversmes tiesas tiesneši, ņemot vērā, ka viņi ar šiem jautājumiem var eventuāli sastapties nākotnes tiesvedībās. Vairāki citi lietpratēji izvairījās sniegt savu viedokli publiski, ņemot vērā emocionāli nokaitēto atmosfēru, kas Latvijas sabiedrībā, un diemžēl arī juristu vidē, radusies, daloties viedokļiem par pareizo taktiku cīņā pret pandēmiju, tai skaitā par pienākumu vakcinēties.

Kāds administratīvo tiesību eksperts par Rīkojuma 5.3. punkta attiecināšanu uz tiesu varu "Jurista Vārdam" izteica anonīmu viedokli: "Ministru kabineta rīkojumā noteiktās prasības valsts vai pašvaldību institūciju darbiniekiem vai amatpersonām iegūt sadarbspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu virsmērķis ir nodrošināt to, ka ikviena persona, kura saņem algu no sabiedrības kopējā budžeta līdzekļiem, līdzdarbojas ar Covid-19 infekcijas izplatību saistītās krīzes novēršanā, gan palīdzot samazināt sabiedrībā valdošās šaubas par vakcīnu drošumu, gan risku noslogot veselības aprūpes sistēmu smagas saslimšanas gadījumā. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka tādai valsts amatpersonu kategorijai kā tiesneši sabiedrības kopējās labklājības nodrošināšanas nolūkā nebūtu pienākuma sniegt savu artavu minētā mērķa sasniegšanā. Nav arī saskatāms, ka ar šādas prasības noteikšanu tiktu pārsniegtas valsts varas atzaru kompetenču robežas, jo ar attiecīgo prasību nenotiek iejaukšanās tiesas spriešanā."

1
Covid-19 ierobežošanas stratēģis

Normas izdevēja skaidrojums par tās piemērošanu

Kas ir rīkojuma 5.3. punktā minētās "valsts un pašvaldību institūcijas", kuru darbiniekiem un amatpersonām noteikts pienākums darba pienākumu veikšanai saņemt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu?

Personu loks skatāms Valsts pārvaldes iekārtas likuma, likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma vienotajā izpratnē.

Ko nozīmē rīkojuma 5.3. punktā lietotais formulējums "savus darba pienākumus var veikt"? Kādas tiesiskās sekas rodas, ja līdz 15. novembrim darbinieki un amatpersonas rīkojumu neizpilda?

Rīkojumā lietotais formulējums "savus darba pienākumus var veikt" vērtējams atbilstoši konkrēto tiesisko attiecību veidam.

Rīkojuma 5.3. apakšpunkts nosaka, ka valsts un pašvaldību institūciju (t.sk. kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Līdz ar to no rīkojuma izriet, ka darba devējam, kas ir valsts vai pašvaldību institūciju (t.sk. kapitālsabiedrība), jānodrošina, ka tie darbinieki, kuriem nav atbilstoša sertifikāta, savus darba pienākumus nedrīkst veikt. Ja veidojas šāda situācija, tad darba devējam darba tiesisko attiecību ietvaros pie šī brīža spēkā esošā regulējuma ir iespēja izvēlēties vai nu darbinieku (amatpersonu) atstādināt, vai nu noteikt dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ.

Kā praktiski varētu tikt veikta rīkojuma 5.3. punkta piemērošanas kontrole?

Ievērojot to, ka rīkojuma 5.3. apakšpunkts pēc būtības paredz valsts un pašvaldību institūciju, t.sk. kapitālsabiedrību, noteiktu rīcību, proti, nodrošināt to, ka darba pienākumus veic tikai tās personas, kurām ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, tad attiecīgi šīm iestādēm kā darba devējam ir jāveic arī nepieciešamie kontroles pasākumi.

Kas notiktu, ja no rīkojuma izpildes atteiksies amatpersona, ko ieceļ Saeima vai Ministru kabinets? Kas notiktu, ja no rīkojuma izpildes atteiktos tiesnesis?

Par minēto jautājumu vēl notiek diskusijas.

Kurš pieņem lēmumu attiecībā uz darbiniekiem un amatpersonām, kam ir medicīniskas indikācijas, kas neļauj veikt vakcināciju?

Saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 219. punktu, ja personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku, klīniskās universitātes slimnīcas speciālists var sniegt atzinumu par nepieciešamību atlikt personas vakcināciju pret Covid-19, norādot termiņu vakcinācijas atlikšanai. Ja nepieciešams, var sasaukt klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu konsiliju, lai sniegtu atzinumu par vakcinācijas atlikšanu un vakcinācijas atlikšanas termiņu.

Ja klīniskās universitātes slimnīcas speciālists vai speciālistu konsilijs pieņem lēmumu par vakcinācijas atlikšanu, tad atbilstoši minēto noteikumu 220. punktam Covid-19 testi, lai iegūtu testēšanas sertifikātu, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem, kā arī personai netiek piemērota prasība būt pilnībā vakcinētai darba pienākumu veikšanai vai dalībai klātienes studiju procesā, un persona šajā laikposmā uzrāda testēšanas sertifikātu.

Attiecībā uz rīkojuma 5.2. punktu: vai darba devējam, lemjot par to, kuriem darbiniekiem darba pienākumu veikšanai ir nepieciešams sertifikāts, šāds rīkojums ir papildus jāmotivē?

Rīkojums noteic, ka darba devējs izvērtē katra darbinieka (amatpersonas), tostarp brīvprātīgo un personu ar ārpakalpojuma līgumiem, darba (amata) pienākumus un darba apstākļus klātienē, nosakot inficēšanās risku un iespējamo risku citu cilvēku veselībai. Pamatojoties uz minēto inficēšanās risku izvērtējumu darba vietā, vērtējot katru gadījumu individuāli un ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, ir pienākums prasīt, lai, pastāvot kādam no rīkojumā minētajiem apstākļiem, darbiniekam (amatpersonai) būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts.

Vienlaikus rīkojums (5.2. apakšpunkts) paredz arī pienākumu darba devējam saistībā ar nepieciešamību vakcinēties, proti, ja darba devējs ir izvērtējis amatus un noteicis prasību pēc vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta, viņam ir jāinformē darbinieks par šo nosacījumu.

Ko nozīmē rīkojuma 5.2. punktā minētā atstādināšana?

Rīkojumā minētā atstādināšana vērtējama atbilstoši konkrēto tiesisko attiecību veidam.

Vienlaikus norādāms, ka, ievērojot to, ka atstādināšana ir nodarbinātā pagaidu nepielaišana darbā un minētajā gadījumā tieši nodarbinātā vainas dēļ, jo netiek uzsākta vai noteiktā laikā pabeigta vakcinācija, tad tā var būt arī dīkstāve, par kuras periodu nodarbinātais atlīdzību nesaņem.

Vai šis rīkojums ir vispārējs administratīvs akts un tas nozīmē, ka to var apstrīdēt administratīvajā tiesā?

Par ārkārtējās situācijas rīkojuma tiesisko dabu "Jurista Vārdā" bija raksti jau pavasarī. Skat., piemēram, publikāciju: Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu (Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11 (1121), 6.–11. lpp.).

Jānis Bordāns
Tieslietu ministrs
3
Jānis Bordāns

Lēmumi bez personīgas atbildības ir vāji. Politika bez personīga piemēra ir gļēva

Šodien vēršos pie visiem kolēģiem, jurisprudences profesionāļiem, kā viens no jums un arī kā cilvēks, kurš pats ir virzījis un balsojis par obligātās vakcinācijas regulējumu. Kā jurists esmu pārliecināts par lēmuma leģitimitāti, kas ir skrupulozi izpētīta no dažādiem aspektiem.

Kā lēmumu pieņēmējs un viens no krīzes pārvarēšanas politikas veidotājiem, esmu pārliecināts, ka tikai ar personīgu piemēru ir iespējams vienot cilvēkus grūtu, taču atbildīgu lēmumu ieviešanai dzīvē. Neapšaubāmi – daudziem mūsu līdzcilvēkiem ir krasi iebildumi pret vakcinēšanos. Taču mums visiem kopā ir vienāda pieredze ar arvien vairāk smagi saslimušiem vai mirušiem pazīstamiem cilvēkiem, ar ekonomiku bremzējošiem ārkārtas stāvokļiem, pārtrauktiem mācību gadiem un pieaugošu depresīvo noskaņojumu. Smagajai pieredzei vairojoties, arī lielākie vakcinēšanās pretinieki būs spiesti atzīt novilcināšanas taktikas graujošās sekas Latvijai. Taču "acu atvēršanās" notiks krietni par vēlu un ar nevajadzīgu cilvēku dzīvību zaudējumu. To es nevaru pieļaut un tāpēc virzīju un pats ar piemēru ievēroju obligātās vakcinēšanās regulējumu.

Situācija valstī tuvojas kritiskajai, bet vakcinēšanas aptvere ir viena no zemākajām Eiropā. Mums ir jāapvieno Latvijas nācija, lai to izvestu no pandēmijas krīzes. Diemžēl tas ir jādara ar likuma spēku, ja to nespējam solidarizējoties izdarīt brīvprātīgi. Manuprāt, gan valdības rīkojuma pieņēmējiem, gan valsts institūciju vadītājiem ir ne tikai tiesisks, bet arī morāls un ētisks pienākums pašiem vakcinēties. Līderu un amatpersonu pienākums ir būt pirmajās rindās pie vakcinācijas punktiem, lai iedrošinātu sekot tos mūsu līdzcilvēkus, kas pagaidām vēl nepaļaujas uz mediķu autoritāti.

Izšķirošais jautājums: ja medicīnas un infektologu vienīgais akceptētais problēmas risinājums ir nācijas vispārēja vakcinācija, tad kā mēs to varam panākt, ja galvenās valsts amatpersonas, kam ikdienā uzticam atbildību par mūsu likteņiem, pašas nebūtu gatavas vakcinēties? Diemžēl man nākas uzdot šādu jautājumu, klausoties dažas no augstākajām valsts amatpersonām tiesnešu rindās. Vienlaikus man ir patiess prieks par to, ka absolūts vairākums tiesu priekšsēdētāju, tiesnešu un tiesu darbinieku atbalsta šo nepieciešamību, gan jau laikus vakcinējoties, gan arī piesakoties uz vakcinēšanos šobrīd.

Mans aicinājums un lūgums Latvijas tieslietu nozares darbiniekiem, tai skaitā tiesnešiem un tiesu darbiniekiem, ir – būt par pārliecības un drošības garantu mūsu nācijai, ar personīgu un uzskatāmu piemēru demonstrējot, ka kopīgs lēmums vakcinēties ir gudrs, faktos balstīts un vienīgais, uzsveru, vienīgais risinājums, kā efektīvi uzvarēt pandēmiju.

Daiga Vilsone
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja
2
Daiga Vilsone

Tiesnesis šobrīd nevar atteikties veikt rīkojumā uzlikto pienākumu

Iepazīstoties ar Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – MK rīkojums) saturu un tulkojot tiesību normas pēc to jēgas un mērķa, kā arī sistēmiski, secinu, ka rīkojuma 5.3. punktā minēto personu – "valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas" – lokā ietilpst arī tiesu darbinieki un tiesneši.

Sistēmiskai tulkošanai varam ieskatīties šādās tiesību normās: Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 2. pantā, kur sniegts "valsts un pašvaldību institūciju amatpersona (darbinieki)" uzskaitījums, tostarp tiesu iestādē strādājošie (minētā panta pirmās daļas 20. punkts); likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4. panta pirmās daļas 21. punktā, kas noteic, ka tiesneši ir valsts amatpersonas. Līdz ar to nerodas šaubas, ka pēc MK rīkojumā ietverto tiesību normu jēgas un mērķa tiesneši un tiesu darbinieki ir to publiskā sektorā strādājošo personu lokā, kurām ir saistošs 5. punktā noteiktais.

Likuma "Par tiesu varu" 68. pantā ietverts tiesneša zvērests, ko, stājoties amatā, katrs tiesnesis dod Valsts prezidentam – "Es ,[..], uzņemoties tiesneša pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un zvēru (svinīgi solu) būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, tiesu spriest stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumiem."

Tiesas spriešana ir pakļauta noteiktai kārtībai – gan kur un kā notiek tiesas spriešana, gan kādas ir procedūras. Procesuālās normas ir publiskās tiesības, bet ne tikai tās noteic darbu tiesā, arī tiesas darba kārtība ir saistoša tiesnešiem un tiesu darbiniekiem.

Deleģējums Ministru kabinetam lemt ir noteikts likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. panta pirmajā daļā, kas noteic, ka ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.

Līdz ar to nesaskatu legālu pamatu tiesnesim atteikties veikt papildpienākumu, ko šobrīd nosaka MK rīkojums, – uzrādīt noteiktos sertifikātus vai dokumentus, kas paredz kontrindikācijas vakcinācijai šobrīd. No MK rīkojuma teksta izriet, ka pēc 2021. gada 15. novembra personas, kas neuzrāda noteiktos dokumentus un nav veikušas nepieciešamās darbības, savus amata pienākumus veikt nevar. Tādējādi, ja tiesnesis atsakās to darīt, tiek iedarbināta procedūra atstādināšanai no amata pienākumu veikšanas.

Vienīgais legālais ceļš, ko redzu, lai šie noteikumi nebūtu attiecināmi, ir konstitucionāla sūdzība Satversmes tiesai. Vienlaikus atbildes rašanai par iespējamo rezultātu izpētes vērts ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā "Vavrička u.c. pret Čehijas Republiku", kas ietver secinājumus par bērnu obligāto vakcinēšanu, leģitīmajiem mērķiem, indivīda interešu samērīgumu ar sabiedrības kopuma interesēm.

PhD
Ineta Ziemele
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, RJA profesore
7
PhD Ineta Ziemele

Rīkojuma mērķis ir nodrošināt valsts funkciju, tai skaitā cilvēktiesību aizsardzības, īstenošanu

Atbildot uz "Jurista Vārda" jautājumu par Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – Rīkojums) 5.2. un 5.3. punkta interpretāciju, varu sniegt īsu to apstākļu uzskaitījumu, kas būtu jāņem vērā, kā arī dalīties pārdomās par to, kas, iespējams, tomēr vēl būtu precizējams.

Minēto tiesību normu satura noskaidrošanā acīmredzami nevar aprobežoties ar to gramatiskās nozīmes noskaidrošanu, jo tas noved pie rezultāta, kas ir grūti savietojams ar citiem Latvijas tiesību sistēmā esošiem būtiskiem elementiem un Rīkojuma mērķi.

Noskaidrojot šo tiesību normu vietu minētā Rīkojuma sistēmā un saistībā ar Rīkojuma mērķi, veidojas lielāka izpratne par to, ko minētās tiesību normas noteic.

Būtiskie elementi ir šādi. Proti, Rīkojuma mērķis ir nodrošināt valsts funkciju īstenošanu arī ārkārtējā situācijā, novērst medicīnas iestāžu pārslodzi un ierobežot nāves gadījumu skaitu. Savukārt 5.2. un 5.3. punkts ir jāskata visa 5. punkta sistēmā, kas ir primāri vērsts uz to, lai privileģētu to darbinieku (amatpersonu) darbu, kas ir vakcinēti vai pārslimojuši. Taču tas neizslēdz, ja apstākļi ļauj, arī tādu darbinieku darbu, kas ir testēti vai var strādāt attālināti. Proti, noteikums "ja darba devējs ir informējis darbinieku" ir jālasa sistēmā ar citām iespējām, kuras darba devējam ir jāpārbauda pirms šādas informācijas sniegšanas darbiniekam.

Savukārt "valsts un pašvaldību amatpersonas un darbinieki" ir tie, kuriem atbilstoši Satversmē noteiktai valsts iekārtai ir jāīsteno valsts funkcijas. Visupirms tie ir Satversmē noteiktie konstitucionālie orgāni, kas īsteno valsts funkcijas – likumdošanu, izpildu funkciju un tiesu varu – arī ārkārtējā situācijā. Tā ir arī valsts pārvalde, neatkarīgās iestādes un pašvaldības. Rīkojuma mērķis ir noteikt tādus šo personu pienākumus, kas netraucē valsts funkciju īstenošanu, bet, tieši otrādi, kas nodrošina to, ka šīs personas būs, tā teikt, darba kārtībā. Tādējādi primārais mērķis ir nodrošināt valsts funkciju īstenošanu, tostarp cilvēka tiesību aizsardzību, ārkārtējos apstākļos. Šīs valsts funkcijas neveic abstrakti veidojumi, bet reāli cilvēki. Ņemot vērā amatpersonu atbildību īpaši šajos apstākļos sabiedrības priekšā, šīm personām ir noteikts konkrēts pienākums Rīkojumu 5.3. punktā.

Taču jēdziens "var veikt tikai tad, ja" ir jāinterpretē atbilstoši mērķim nodrošināt valsts funkciju veikšanu, ievērojot amatpersonu amata garantiju specifiku. Ar Rīkojumu nevar grozīt Satversmē noteiktās amata garantijas, piemēram, tiesnešu ievēlēšanas atcelšanas specifiku u.tml.

Tātad tiek privileģēts amatpersonu pienākums vakcinēties, kam vajadzētu gan būt pašsaprotamam, bet acīmredzot tā nav, un līdz ar to notikusi šāda izšķiršanās, kas kā tāda ir pareiza vairāku Satversmē ietverto principu gaismā (piem., cilvēka tiesību aizsardzība, ilgtspējība). Tomēr burtiska un no konteksta un sistēmas atrauta 5.3. punkta interpretācija var atsevišķos izņēmuma gadījumos novest pie valsts funkciju īstenošanas traucējuma, ja amatpersona nevar pildīt amata pienākumus un citas iespējas nav izsvērtas, bet šī amatpersona (darbinieks) konkrētās funkcijas veikšanai ir nepieciešama, un tad var rasties šī punkta satversmības jautājumi. Rīkojuma mērķis, kā jau minēts, nebija veidot regulējumu, kas traucētu valsts funkciju īstenošanu. Šāds rezultāts, piemērojot 5.3. punktu, novestu līdz absurdam un būtu pretrunā Rīkojuma mērķim.

Tādējādi, apzinoties, ka vienmēr būs izņēmuma gadījumi, kas būtu jāinterpretē šauri, ka pastāv konkrēti valsts iekārtas principi, kurus nedrīkst pārkāpt, 5.3. punkta piemērošanai ir jābūt tādai, kas nodrošina valsts funkciju īstenošanu, kas sevī ietver citu cilvēku neapdraudēšanu un valsts amatpersonu (darbinieku) īpašās atbildības pienākuma ievērošanu.

Raivis Kronbergs
Tieslietu ministrijas valsts sekretārs
12
Raivis Kronbergs

Tieslietu nozare ir līderis vakcinācijas procesā

Tieslietu nozarē vēl pirms Ministru kabineta pieņemtā rīkojuma Nr. 720, kas nosaka valsts institūciju darbinieku pienākumu iegūt Covid-19 sertifikātu, vakcinācijas aptvere bija ļoti augsta, un tā joprojām turpina palielināties. Visas mūsu institūcijas jau šobrīd pilnībā nodrošina klientu apkalpošanu augstākajā jeb "zaļajā" drošības līmenī.

Nozares kopējie vakcinācijas rādītāji būtiski pārsniedz valsts vidējos rādītājus: lielākajā daļā mūsu iestāžu vakcinējušies 80–90 % darbinieku, ir vairākas institūcijas, kas tuvojas 100 % rādītājam vai ir jau to sasniegušas. To skaitā ir arī Tieslietu ministrija, kur pašlaik nevakcinēti ir vairs tikai divi darbinieki, ar kuriem turpinām pārrunas.

Lepojamies ar brīvajām juridiskajām profesijām (advokāti, notāri, tiesu izpildītāji), kur absolūtais vairums ir vakcinēti. Ļoti atbildīgi ir tiesneši, kam seko tiesu darbinieki (skat. tabulu ar informāciju par situāciju tiesās oktobra sākumā). Dažās tiesās ir jau vakcinēti 100 % tiesnešu un arī visi vai gandrīz visi darbinieki. Ar aktīvu darbu esam panākuši, ka būtisks vakcinācijas procesa paātrinājums burtiski pēdējās pāris nedēļās ir noticis Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieku vidū.

Esmu pārliecināts, ka šo sasniegumu pamatā ir nozares darbinieku augstā atbildības sajūta un rūpes par savu un sabiedrības kopējo veselību, kā arī skaidra apzināšanās, ka tiesiskumu var nodrošināt tikai funkcionējošas tiesību sistēmas institūcijas, kam nepieciešami veseli, darbspējīgi darbinieki. Arī no ministrijas puses esam pielikuši ievērojamas pūles, lai veicinātu vakcināciju: kopš brīža, kad Latvijā ir pieejamas vakcīnas, esam rīkojuši vakcināciju visai nozarei – gan Tieslietu ministrijas telpās, gan izbraukumu veidā citās iestādēs. Aicinājumi izmantot šīs kolektīvās vakcinācijas iespējas tika izsūtīti visiem nozares darbiniekiem neatkarīgi no konkrētās institūcijas, kurā viņi strādā. Ar gandarījumu jāsaka, ka atsaucība bija ļoti liela.

Covid-19 sertifikāta aptvere tiesās (oktobra sākuma dati)

Tiesneši (%) Tiesu darbinieki (%)
Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa 96 59
Administratīvā rajona tiesa, Rēzeknes tiesu nams 100 44
Administratīvā rajona tiesa, Liepājas tiesu nams 100 92
Administratīvā rajona tiesa, Jelgavas tiesu nams 75 87
Administratīvā rajona tiesa, Valmieras tiesu nams 100 100
Rēzeknes tiesa 89 84
Kurzemes apgabaltiesa 75 90
Vidzemes rajona tiesa 94 76
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 95 72
Rīgas rajona tiesa 87 68
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 70 66
Daugavpils tiesa 71 79
Rīgas apgabaltiesa 86 67
Vidzemes apgabaltiesa 85 91
Latgales apgabaltiesa 85 65
Ekonomisko lietu tiesa 100 59
Administratīvā apgabaltiesa 95 81
Kurzemes rajona tiesa 88 67
Administratīvā rajona tiesa, Rīgas tiesu nams 100 82
Zemgales apgabaltiesa 80 64
Zemgales rajona tiesa 75 51

Par Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 izpildi, protams, ir atbildīgi konkrēto institūciju vadītāji, kam jākontrolē, vai rīkojumā noteiktajos termiņos darbinieki un amatpersonas var uzrādīt nepieciešamo Covid-19 izslimošanas vai vakcinācijas sertifikātu. Tomēr arī ministrija šo procesu uzrauga un kontrolē. Tūlīt pēc rīkojuma pieņemšanas pieprasīju aktualizētu informāciju no visām mūsu iestādēm un kapitālsabiedrībām par jaunākajiem vakcinācijas rādītājiem un to darbinieku skaitu, kas sertifikātus vēl nav ieguvuši. Vadītājiem ir pienākums motivēt tos darbiniekus, kas vēl nav vakcinējušies, veikt ar viņiem pārrunas. Gadījumā, ja noteiktajā termiņā sertifikātu nebūs, ir jārīkojas saskaņā ar rīkojumu – jāatstādina no darba. Ja darbinieks uzrāda ārstu konsilija slēdzienu par pamatotām medicīniskām kontrindikācijām vakcinācijai, šis fakts ir jādokumentē un konkrētajam darbiniekam jānodrošina attālināts darbs, bez fiziskas saskarsmes ar citiem kolēģiem vai klientiem.

Vēlos uzsvērt, ka institūciju vadītājiem cīņā pret pandēmiju – tāpat kā ikdienas darbā – ir jābūt pozitīviem līderiem savu darbinieku acīs, gan pašiem vakcinējoties, gan aicinot to darīt savus kolēģus un pārliecinot šaubīgos. Gadījumos, kad koleģiāla motivēšana nelīdz, diemžēl būs jāpieņem lēmumi par atstādināšanu. Atsevišķos gadījumos, iespējams, paši darbinieki lems par darba attiecību pārtraukšanu. Tieslietu ministrijā, par laimi, ir bijušas tikai divas šādas situācijas. Nedaudzi, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi gadījumi ir bijuši arī mūsu padotības iestādēs.

Lai kontrolētu situāciju nozarē kopumā, izstrādes beigu – testēšanas – stadijā pašlaik ir informācijas tehnoloģiju rīks, ar kura palīdzību varēsim pārbaudīt, vai visi konkrētās institūcijas darbinieki valdības rīkojumā noteiktajos termiņos var uzrādīt Covid-19 izslimošanas vai vakcinācijas sertifikātu. Neapšaubāmi, šajā kontroles procesā tiks nodrošināta personas datu aizsardzība.

Aicinu visus tieslietu nozares kolēģus kopīgiem spēkiem darīt visu, lai Latvija pēc iespējas ātri pārvarētu pandēmijas radītās grūtības!

10
Dr

Par valdības rīkojuma juridisko dabu un formulējumu precizitāti

Šis komentārs sagatavots pēc "Jurista Vārda" redakcijas aicinājuma sniegt viedokli par atsevišķiem jautājumiem, kas saistīti ar Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumu Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – rīkojums).

Rīkojums pēc savas juridiskās formas nav vispārīgais administratīvais akts. Vispārīgie administratīvie akti ir tikai atsevišķi pašā rīkojumā ietverti priekšraksti, kuri izpilda visas vispārīgā administratīvā akta pazīmes – būtībā tās pašas, kas individuāla administratīvā akta gadījumā, bet ar atšķirību, ka vispārīgais administratīvais akts attiecas uz nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos. Tātad atšķirība ir adresātā – tas attiecas uz plašāku personu loku.1

Rīkojumā nav ietverti tādi priekšraksti, kurus varētu pārsūdzēt Satversmes tiesā. Rīkojums nav normatīvs akts. Persona ir tiesīga pārsūdzēt rīkojumu tikai daļā, kas satur vispārīgo administratīvo aktu. Turklāt arī vispārīgo administratīvo aktu persona var pārsūdzēt tikai tad, ja persona atrodas to personu lokā, uz kuru attiecas ar vispārīgo administratīvo aktu uzliktais pienākums vai ierobežojums.2 Ņemot vērā, ka rīkojumu ir pieņēmis Ministru kabinets, tad tajā ietverto vispārīgo administratīvo aktu persona ir tiesīga uzreiz pārsūdzēt administratīvajā tiesā,3 un tā pārsūdzēšana neaptur vispārīgā administratīvā akta darbību,4 t.i., tajā noteiktais ierobežojums vai pienākums turpina darboties. Turklāt tas, ka persona ir tiesīga pārsūdzēt rīkojumu, nenozīmē, ka ar to noteiktais ierobežojums vai pienākums ir prettiesisks – tas ir katrā konkrētajā gadījumā izvērtējams jautājums.

Vairāki rīkojumā ietverti priekšraksti izpilda vispārīgā administratīvā akta pazīmes (piem., aizliegums darboties akvaparkiem un batutu parkiem un tirdzniecības centra īpašniekam noteiktie pienākumi).

Viens no tādiem ir arī 5.3. punkts, kurš noteic: "valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts". No šāda formulējuma izriet, ka šajā punktā ir uzlikts nevis pienākums vakcinēties vai iegūt pārslimošanas sertifikātu, bet noteikts ierobežojums attiecīgās institūcijas darbiniekam (amatpersonai) turpināt veikt savus darba pienākumus, ja viņai nav vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta. Proti, darbinieks (amatpersona) ir arī tiesīgs nevakcinēties, bet tad jārēķinās ar tiesiskajām sekām – darbinieks (amatpersona) nedrīkst veikt savus darba pienākumus, sākot ar 2021. gada 15. novembri. Tas ir Satversmes 101. panta pirmajā teikumā un 106. panta pirmajā teikumā garantēto pamattiesību ierobežojums, un izšķirošs būs jautājums par to, vai visos gadījumos ir pamatoti noteikt vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta esību kā priekšnoteikumu nodarbinātībai.5

Rīkojuma 5.3. punktā ir lietots formulējums "valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas". Šāds formulējums ir pietiekami nenoteikts, lai rastos jautājums, uz kādām institūcijām un nodarbinātības attiecībām tas vispār attiecas. Bez pārlieku lielām grūtībām varētu secināt, ka tajā noteiktais ierobežojums ir attiecināms uz tiešajā pārvaldē (piem., ministrijās un tām padotajās iestādēs) un pašvaldībās nodarbinātajiem darbiniekiem un amatpersonām. Tāpat bez liekām grūtībām varētu secināt, ka tas attiecas uz personām, kuras tiešajā pārvaldē un pašvaldībās nodarbinātas darba tiesisko attiecību un dienesta tiesisko attiecību ietvaros. Tomēr šeit arī pilnīga skaidrība izplēn par to, uz cik plašu personu loku tajā noteiktais ierobežojums attiecas, un tā tam nevajadzētu būt pie tik būtiska Satversmē garantēto pamattiesību ierobežojuma.6 Jo būtiskāks pamattiesību ierobežojums, jo skaidrākam jābūt formulējumam, un pamattiesību ierobežojuma apjomam vajadzētu būt jau skaidram rīkojuma pieņemšanas dienā.

Rīkojuma 4. punkts noteic, ka tajā lietotie termini atbilst terminiem, kas lietoti normatīvajos aktos Covid-19 infekcijas izplatības un seku pārvarēšanas jomā. Tomēr nekādu lielo skaidrību tas neievieš, jo minētajos normatīvajos aktos nav skaidrots, kas saprotams ar "valsts un pašvaldību institūcijas darbinieku un amatpersonu".

Viens no pamatprincipiem, kuru izmanto tiesību normu interpretācijā, ir tāds, ka nevar pieņemt to, ka vieni un tie paši vārdi, kas lietoti dažādos normatīvajos aktos, interpretējami vienādi.7 Proti, dažādos normatīvajos aktos lietotie vārdi var tikt lietoti atšķirīgā nozīmē. Piemēram, jēdziens "iestāde" Valsts pārvaldes iekārtas likumā8 ir saprotams citādi nekā Administratīvā procesa likumā.9 Tāpat jēdziens "valsts iestāde" Satversmes 57. pantā var arī nesakrist ar šo pašu jēdzienu Oficiālās elektroniskās adreses likumā. Attiecīgi katra normatīvajā aktā lietotā jēdziena saturs vispirms aplūkojams paša normatīvā akta ietvaros, jo tas lietots tieši tā normatīvā akta vajadzībām, kurā tas ietverts. Šāds pamatprincips būtu izmantojams arī, lai saprastu rīkojuma 5.3. punktu. Proti, juridiski nekorekts ir apgalvojums, ka formulējuma "valsts un pašvaldību institūcijas darbinieks un amatpersona" satura atklāšanai ir izmantojami normatīvajos aktos (piem., Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā un likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā") lietotie formulējumi. Nav izslēgts, ka šie formulējumi arī var sakrist, bet nevar pieņemt par pamatprincipu, ka vienā tiesību aktā lietotais formulējums obligāti saprotams tāpat kā citā tiesību aktā lietotais formulējums. Būtībā izšķirošs jautājums ir tāds, uz kādu personu loku Ministru kabinets kā rīkojuma pieņēmējs vispār vēlējies attiecināt ierobežojumu, un tas ir fakta jautājums, uz kuru atbilde neizriet arī no rīkojuma anotācijas. Savukārt cits jautājums ir juridiskais novērtējums – vai iecerētais atbilst Satversmei.

No rīkojuma 5.3. punktā lietotā formulējuma nav iespējams viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, vai tajā noteiktais ierobežojums attiecas, piemēram, uz valsts orgāniem (Saeimu, Valsts kontroli, Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, tiesām un Satversmes tiesu) un to apkalpojošām institūcijām, kas nav tiešās pārvaldes iestādes.10 Proti, vai ir bijis paredzēts to attiecināt arī, piemēram, uz Saeimas deputātiem, kuri savu amatu iegūst vēlēšanu ceļā, un tiesnešiem, kurus sargā tiesnešu neatkarības princips. Tāpat var būt neskaidrības par to, vai minētais ierobežojums attiecas uz pašvaldības domes deputātiem, kuri arī tāpat kā Saeimas deputāti savu amatu iegūst vēlēšanu ceļā, un patstāvīgajām iestādēm (piem., Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, Latvijas Banku un Centrālo vēlēšanu komisiju). Tātad neskaidrības ir par pietiekami plašu personu loku, un tas jau rada jautājumu par tiesiskās noteiktības principa ievērošanu.

Ja ir juridisks ierobežojums, pats par sevi saprotams, ka jābūt arī mehānismam, kādā šī ierobežojuma ievērošanu var nodrošināt piespiedu kārtā. Citādi zūd šāda juridiska ierobežojuma jēga. Likumā, piemēram, ir noteikta administratīvā atbildība par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu.11 Šajā sakarā gan jāņem vērā, ka jebkura likumā noteiktā mehānisma izmantošanai nepieciešams konstatēt, ka izpildās attiecīgā mehānisma piemērošanas priekšnoteikumi, piemēram, lai atbrīvotu darbinieku (amatpersonu) no amata, nevar tikt apieti likumā noteiktie priekšnoteikumi darbinieka (amatpersonas) atbrīvošanai no amata, un šādai atbrīvošanai ir jāatbilst ne vien likumam, bet arī Satversmei. Tas pats attiecas arī uz citiem mehānismiem (piem., atstādināšanu un pilnvaru apturēšanu). Nav iespējams atbrīvoties arī no tiesneša neatkarības principa vai citām prasībām, kas izriet no Satversmes – Satversmes darbība netiek apturēta.

Nepieciešams vakcinēties – pilnībā saprotama un atbalstāma rīcība no morālās puses, un arī šī raksta autors pats ir vakcinējies. Tomēr, lai nepamostos konstitucionālās krīzes priekšvakarā, vēlams precizēt to, uz cik plašu personu loku ir bijis paredzēts attiecināt rīkojuma 5.3. punktā noteikto ierobežojumu (piem., uz tiešo un pastarpināto valsts pārvaldi, kā arī uz publiskas personas kapitālsabiedrībām), izvērtējot arī to, vai katrā konkrētajā gadījumā nodarbinātības priekšnoteikums, patiesi, var būt arī vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts un vai rīkojuma rezultātā nevar izveidoties situācija, kad noteikta institūcija – vai pat valsts orgāns – vairs nevar pienācīgi pildīt sev uzticētās valsts varas funkcijas, jo nav noslēpums, ka ir tādas institūcijas, kurās ir liels nevakcinēto īpatsvars.

Satversme, tajā ietvertie principi un pamattiesības ir jāievēro jebkurā gadījumā – arī tad, kad nepieciešams cīnīties ar cilvēku tumsonību, un atbildei uz jautājumu, kam nepieciešams vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāts, vajadzētu nepārprotami izrietēt no tiesību akta teksta, nevis būt juristu "izinterpretētai".


RAKSTA ATSAUCES / 11

1.  Par vispārīgā administratīvā akta pazīmēm skat. Administratīvā procesa likuma 1. panta trešo daļu un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016. gada 5. septembra lēmuma lietā Nr. SKA-999/2016 7. punktu.

2.  Skat. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-1215/2020 6. punktu.

3.  Skat. Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu.

4.  Skat. likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 20. panta pirmās daļa otro teikumu.

5.  Slovēnijas Konstitucionālā tiesa ir apturējusi tāda regulējuma darbību, kurš nodarbinātībai izvirzīja prasību pēc vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikāta visiem publiskajā sektorā strādājošajiem, ieskaitot civildienesta ierēdņiem, policistiem un karavīriem. Lieta vēl nav izskatīta pēc būtības. Skat.: https://www.us-rs.si/zacasno-zadrzanje-st-u-i-210-21-12-z-dne-30-9-2021/ un https://www.rte.ie/news/world/2021/0930/1249811-global-virus-latest/

6.  Piem., Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā (2. panta pirmajā daļā), kurš regulē atlīdzības jautājumus, ir konkrēti uzskaitītas institūcijas, uz kurām likums attiecas, un tas izslēdz interpretācijas iespējas. Taču šajā tik būtiska pamattiesību ierobežojuma gadījumā – nav.

7.  Par to skat.: Rezevska D. Administratīvā procesa likuma 15. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 270. lpp.

8.  Skat. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. panta 3. punktu.

9.  Skat. Administratīvā procesa likuma 1. panta pirmo daļu.

10.  Par valsts orgānu apkalpojošām institūcijām skat.: Priekulis J. Valsts varas orgānu apkalpojošās iestādes. Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 468.–480. lpp.

11.  Skat. likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 21. pantu.

Dr. iur.
Ringolds Balodis
Latvijas Universitātes profesors
3
Dr

Vēlreiz par pandēmijas tiesisko regulējumu, jo jautājums ir nemainīgi aktuāls

Kopš 2020. gada pavasara, kad valsts bija spiesta uzsākt cīņu pret Covid-19 pandēmiju, ir izgaismojušies trūkumi, kas galvenokārt saistīti ar divu tiesisku principu neievērošanu. Šie principi ir labas likumdošanas princips un tiesiskās noteiktības princips. Abi principi nav konsekventi ievēroti krīzes pārvaldības procedūrās un saistīti ar normatīvo aktu kvalitāti.

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums, Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likums un it īpaši 2020. gada 9. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" ir grūti lasāmi pat tad, ja lasītājam ir juridiskā izglītība. Regulējums ir pretrunīgs, ļoti smagnējs un nav uztverams ar pirmo izlasīšanas reizi. Kritiski jāvērtē tas, ka šāda regulējuma normas prasa padziļinātu juridisku iedziļināšanos un rakstītais nav saprotams momentāni. Kā man godīgi atzinās kāda augsti stāvoša amatpersona, kura aktīvi piedalījās šo dokumentu sagatavošanā, pat savstarpēji komunicējot (šie dokumenti ir vairāku institūciju autoru kopdarbs), starp šī regulējuma autoriem bieži nav vienprātības par atsevišķu normu interpretāciju un ierobežojumu izpildījumu. Šāda sevišķa režīma normām būtu jābūt lakoniskām, skaidrām un viegli uztveramām, lai, tās ieviešot, nevajadzētu nodarboties ar interpretāciju.

Vai labas likumdošanas principa nosacījumi un tiesiskā noteiktība ir klātesoši jaunajā regulējumā – Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumā Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu", tas ir labs jautājums. Vien dažas dienas pēc dokumenta pieņemšanas tiek būtiski grozīts tā nosacījumu izpildes termiņš, kas nevieš optimismu. Šai sakarā es gribētu atzīmēt trīs lietas.

Pirmkārt, lai arī neviens nevar izvairīties no kļūdām (pat Saeima ne!), ir acīmredzams, ka, par spīti šī gada jūnija Valsts prezidenta aicinājumam Saeimai un valdībai veikt valsts pārvaldes rīcībspējas un efektivitātes novērtējumu ārkārtējās situācijas laikā ar mērķi noskaidrot, kādi uzlabojumi ir veicami procedūrās un kādi – pārvaldības kultūrā, kādos likumos ir nepieciešamas izmaiņas, tas nav ticis darīts. Atgādināšu, ka Egils Levits pirms pieciem mēnešiem no Saeimas tribīnes1 teica: "Šī krīze bija stresa tests Latvijas valsts pārvaldei, kas uzrādījis strukturālas problēmas un veselas sistēmas mazspēju adekvāti rīkoties krīzes situācijā." Publiskā telpā nav nekādas informācijas par jebkādu procesu un kļūdu analīzi. Tas, ko var saprast no publiski pieejamas informācijas, – ir padziļinājušās varas komunikācijas problēmas ar sabiedrību un ekspertiem.2 Tas neliek domāt, ka mūs sagaida jūtama situācijas uzlabošanās.

Otrkārt, Covid-19 pandēmija likumsakarīgi lika valdībai iedarbināt 2013. gada likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" (turpmāk – PĀSIS) noteikto tiesību režīmu – ārkārtējo situāciju. Šeit ir vērts pieminēt, ka PĀSIS tapa kā apzināts mēģinājums noteikt valstī skaidrus tiesiskos režīmus un novērst pretrunas ar visu veidu nacionālās drošības apdraudējumiem neatkarīgi no tā, vai ir dabas katastrofa, karš vai pandēmija. Līdz minētā likuma pieņemšanai problēmas radīja dažādos likumos noteiktie atšķirīgie termini un to interpretācija,3 kā arī Satversmes 62. pants, kurā nav paredzēti dabas katastrofas draudi un cita veida apdraudējumi, piemēram, pandēmija.

Satversmes 62. pants nosaka: "Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, tad ministru kabinetam ir tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli, par to divdesmit četru stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds ministru kabineta lēmums nekavējoties jāceļ priekšā Saeimai" (autora izcēlums).

"Ielasīt" pandēmiju vai plūdus šajā Satversmes normā nav iespējams, un arī vēsturiskā interpretācija norāda uz Satversmes sapulces vēlmi pamatlikuma normu paredzēt tikai un vienīgi "kara apdraudējumam". 11. Saeima, kas pieņēma PĀSIS, no vienas puses, radīja skaidru un vienotu sevišķo režīmu regulējumu, novēršot dažādu likumu atšķirīgo terminoloģiju (piemēram, Nacionālās drošības likumā u.c.). No otras puses, PĀSIS jau atkārtoti otrajā neatkarības periodā4 radīja pretrunu ar Satversmi. Saeima tā vietā, lai kā konstitucionālais likumdevējs grozītu Satversmes 62. pantu un paplašinātu izņēmuma stāvokli (turpmāk – IS režīms), izdomāja jaunu režīmu – ārkārtējo situāciju (turpmāk – ĀS režīms), kuru nokopēja no satversmiskā IS režīma, to nosakot zemāka ranga tiesību aktā – PĀSIS.

PĀSIS abiem sevišķajiem režīmiem tiek paredzētas līdzīgas procedūras un līdzvērtīgs deleģējums valdībai ierobežot pamattiesības. Kur slēpjas problēma? Problēmas būtība ir apstāklī, ka IS režīms ir konstitucionāls, bet ĀS režīms tāds nav. Likumdevējs tā vietā, lai grozītu Satversmi, voluntāri nokopēja Satversmes regulējumu, attiecinot to uz jaunizgudrotu režīmu. Abiem sevišķajiem režīmiem PĀSIS paredz vienādu svaru un vienlīdzīgu ierobežojošu spēku, kas ir absurds no tiesību normu hierarhijas viedokļa un rada šaubas par ĀS režīma statusu. Pilnvarojums noteikt un ieviest nepieciešamos pamattiesību ierobežojumus ir būtisks šāda sevišķa tiesiskā režīma elements, un sanāk, ka Satversmes 62. pantā ir noteikts deleģējums "kara laikam", ko Saeima izmanto pretēji Satversmes regulējumam "miera laikā".5 Ir jāgroza Satversme un jānovērš šī pretruna, un, iespējams, līdzīgi kā Lietuvas konstitūcijā6 būtu jāiekļauj pamattiesību ierobežošanas ģenerālklauzula ārkārtējās situācijas gadījumā. Atcerēsimies, ne velti savulaik tāda bija arī Latvijas Satversmes projekta 117. pantā, kurš netika pieņemts tikai tāpēc, ka balsis pietrūka visam Satversmes otrās daļas projektam kopumā.

Vēl par PĀSIS varētu atzīmēt, ka Covid-19 pandēmija atklāja problēmas, par kurām tā izstrādātāji pirms desmit gadiem nevarēja pat iedomāties. Runa ir par pilnībā attālināto valsts pārvaldi un pandēmijas apdraudējumu, kas ilgst nevis mēnešus, bet – ar pārtraukumiem – gadus. ĀS sevišķais režīms tiek te ieviests, te atcelts, bet daļa ierobežojumu paliek spēkā arī periodā, kas tiek uzskatīts par "normālu". Šis jautājums ir cieši saistīts ar kompensācijas mehānismu, kura algoritmam vajadzētu būt iestrādātam likumā. Balstoties uz iepriekšējo ĀS režīmu, vajadzētu izanalizēt pie finanšu ministra un ekonomikas ministra darbojošos darba grupu secinājumus un uz to pamata iestrādāt PĀSIS attiecīgus uzlabojumus. Tāpat ir jāanalizē Krīzes vadības padomes darba lietderīgums, jo esošās valdības vadītājs pierādīja, ka pilnīgi noteikti var darboties tikai kā Ministru prezidents, neskatoties uz Nacionālā drošības likuma sniegtajām iespējām.7

PĀSIS būtu arī jānodala pandēmijas regulējums, jo tam raksturīga ilgstoša un visaptveroša pamattiesību un brīvību ierobežošana (tiesības uz profesijas, izglītības un pārvietošanās brīvību u.c.). Šai ziņā tieši pandēmijas laikiem būtu jāparedz konkrēta loma mediķiem un ekspertiem. Pat tad, ja kāds sāk brīvi lietot tādus jēdzienus kā "vakcinācijas aptvere" un "kumulatīvais saslimstības rādītājs", par ekspertu šo cilvēku uzskatīt nevar. Ekspertu viedoklim pandēmijas apstākļos būtu jāprevalē pār politiķu paustiem viedokļiem. Būtu būtiski jāpalielina ekspertu tiesības ietekmēt politiskus lēmumus. To var panākt dažādos veidos, piemēram, nosakot veto tiesības valdības lēmumam vai attiecīgi deleģētu ekspertu ex officio.

Treškārt, jau pirms desmit gadiem Konstitucionālā komisija Egila Levita vadībā vienā no saviem atzinumiem norādīja, ka 9. Saeima, izslēdzot no Satversmes 81. pantu, ir rīkojusies emociju vadīta. Saeima, būdama konstitucionālais likumdevējs, nepadomāja par ĀS, jo Satversmē tam nav regulējuma.8 Jāpiebilst, ka pirms gada līdzīgās domās bija arī vairāki tiesību un politikas eksperti, kuru vidū bija arī pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns,9 Tika aptaujātas arī 13. Saeimas frakcijas, kas atbalstīja Satversmes grozīšanu. Neskatoties uz to, jautājums nav izkustējies no vietas. Tas, ka Saeima deleģētu valdībai likumdošanas tiesības uz ĀS režīma laiku, nevis pārapstiprinātu valdības projektus,10 procesu padarītu vienkāršāku un neradītu pretrunas starp Saeimu un valdību jautājumos, ko Saeima ir nodevusi valdības pārziņā. Saeimas iejaukšanās ĀS režīma laikā ir pretrunā ar valsts varas konsolidācijas principu krīzes laikā. Cita lieta, ka, beidzoties ĀS režīmam un "atgriežoties" Saeimas pilnvarām, ko tā ir deleģējusi valdībai, tā varētu veikt parlamentāro kontroli pār valdības padarīto un neizdarīto.11 Tādējādi tiktu gan ievērots varas dalīšanas princips, gan procedūras noritētu loģiski.

Noslēdzot piezīmēšu, ka lielākais iebildums pret Satversmes 81. pantu, respektīvi, valdības veiktu likumdošanas procesu "ārpus Saeimas", bija tā nepietiekamā kvalitāte. Leģendārais Satversmes sapulces loceklis Fēliks Cielēns – kā argumentu, kāpēc sociāldemokrātu frakcija kategoriski iestājas pret 81. pantu, norādīja, ka likumiem ir jābūt "labi izstrādātiem", "lietišķi pārdomātiem" un "sīki izdebatētiem [Saeimas] komisijās".12 Retoriski gribētu jautāt: vai šobrīd valdības tiesību akti, ko faktiski ir pārapstiprinājusi Saeima, ir labi izstrādāti, lietišķi pārdomāti un labi izdebatēti?


RAKSTA ATSAUCES / 12

1.  Skat.: https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-runa-saeimas-pavasara-sesijas-nosleguma-sede

2.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/covid-19-ierobezojumus-vertejosa-ekspertu-grupa-aptur-sadarbibu-ar-valdibu.a425067/ un https://www.apollo.lv/7360172/mes-burtiski-parejam-stradat-tada-kara-stavokli-infektologs-uzskata-ka-pedeja-laika-valdibas-pienemtie-lemumi-bijusi-neveiksmigi

3.  Skat. Valsts pētījumu programmas "Ekonomiskais, politiskais un juridiskais ietvars Latvijas tautsaimniecības potenciāla saglabāšanai un konkurētspējas pieauguma veicināšanai pēc pandēmijas izraisītas krīzes (reCOVery-LV)": VPP-COVID-2020/1-0010 pārskata ziņojumu "Konstitucionālais un administratīvais ietvars pandēmijas un citu ārkārtas situāciju efektīvai pārvaldībai (WP7)". Pētījuma autori prof. R. Balodis un doc. E. Danovskis.

4.  Augstākās padomes 1992. gada likumā "Par izņēmumu stāvokli" 2. panta redakcijā, kas tika grozīta pēc Satversmes atjaunošanas pilnā apjomā, izņēmuma stāvoklis sevī ietilpināja arī ārkārtējo situāciju saturu: "Izņēmuma stāvokli var izsludināt: 1) ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks; 2) ja valstī vai tās daļā izcēlušies vai draud izcelties iekšējie nemieri, kas apdraud pastāvošo valsts iekārtu; 3) stihisku nelaimju, lielu avāriju vai katastrofu, epidēmiju un epizootiju gadījumos." Jāatzīmē, ka uz likumu "Par izņēmumu stāvokli" bija atsauce likuma "Par valsts aizsardzību" 38. pantā, kurā bija ietverts Satversmes 62. panta teksts. Skat. 1992. gada 4. novembra likumu "Par valsts aizsardzību". Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, Nr. 46/47/48.

5.  Balodis R. Ārkārtējās situācijas normatīvais regulējums: vēsture un nākotnes izaicinājumi. Jurista Vārds 09.02.2021., Nr. 6.

6.  Piemēram, Lietuvas konstitūcijā ietverta ir pamattiesību ierobežošanas ģenerālklauzula, kas paredz, ka izņēmuma stāvokļa un ārkārtējās situācijas laikā uz laiku var ierobežot vairākus konstitūcijas pantus (22, 24, 25, 32, 35, 36), kas sevī ietver tādas tiesības un brīvības kā, piemēram, privātās dzīves, personīgās korespondences, mājokļa, telefona sarunu neaizskaramību, tāpat kā vārda, pulcēšanās, pārvietošanās brīvību (pilsoņiem var liegt atgriezties vai pretēji izbraukt no valsts) un politisko partiju darbību. Skat. Lietuvas konstitūcijas 145. pantu. Pieejama: https://www.constituteproject.org/constitution/Lithuania_2019?lang=en

7.  Skat. Valsts pētījumu programmas "Ekonomiskais, politiskais un juridiskais ietvars Latvijas tautsaimniecības potenciāla saglabāšanai un konkurētspējas pieauguma veicināšanai pēc pandēmijas izraisītas krīzes (reCOVery-LV)": VPP-COVID-2020/1-0010 pārskata ziņojumu "Konstitucionālais un administratīvais ietvars pandēmijas un citu ārkārtas situāciju efektīvai pārvaldībai (WP7)".

8.  Par iespējamo ministra noteikumu satversmību. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008–2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 194. lpp.

9.  Aptauja par Satversmes pilnveidošanas nepieciešamību ārkārtas situācijā. Jurista Vārds, 05.05.2020., Nr. 18.

10.  Balodis R. Ir nepieciešama adekvāta pēcnācējnorma svītrotā Satversmes 81. panta vietā. Jurista Vārds, 29.09.2020., Nr. 43.

11.  Balodis R. Ārkārtas situācijās Saeimai pilnvaras uz laiku ir jānodod valdībai. Jurista Vārds, 05.05.2020., Nr. 18.

12.  Satversmes I daļas trešais lasījums. V sesijas 14. sēdes 1922. gada 15. februāra stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums 1920–1922. Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana [elektr. izd.] Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 851. lpp.

Dr. iur.
Annija Kārkliņa
Latvijas Universitātes asociētā profesore
6
Dr

Dažas atbildes uz jautājumiem par Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 saturu

Kas ir rīkojuma 5.3. punktā minētās "valsts un pašvaldību institūcijas", kuru darbiniekiem un amatpersonām noteikts pienākums darba pienākumu veikšanai saņemt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu? Vai MK rīkojumā lietotā terminoloģija varētu nozīmēt, ka tas attiecas uz to pašu personu loku, kura atalgojumu regulē, piemēram, Valsts un pašvaldību atlīdzības likums (2. pants)?

Iepazīstoties ar Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (turpmāk – Rīkojums) anotāciju (turpmāk – Anotācija),1 kā arī amatpersonu, kas piedalījās rīkojuma izstrādē, sabiedrībai sniegtajiem skaidrojumiem, jāsecina, ka Rīkojuma 5.3. punkts ir izstrādāts ar mērķi, lai aptvertu pēc iespējas plašāku personu loku, iekļaujot visas tās personas, kuras īsteno darbību valsts sektorā.

Kā izriet no Anotācijas, Rīkojuma virsmērķis ir veicināt Covid-19 straujās izplatības apturēšanu un personu vakcināciju (skat. Anotācijas 1. lpp). un viens no galvenajiem mērķiem ir veicināt Covid-19 izplatības apturēšanu to personu starpā, kas nav pasargātas pret infekciju. Tieši minēto mērķu sasniegšanai ar Rīkojumu tika ieviesti pasākumi, kas mazina nepasargāto cilvēku kontaktus ar citām personām un veicina šo personu pārliecību par nepieciešamību vakcinēties pret Covid-19. Turklāt bez ievērības nevar atstāt arī tiesību akta izdevēja izvēlēto gramatisko formulējumu, kas ietverts Rīkojuma 5.3. punktā – "valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas." No minētā punkta gramatiskā formulējuma secināms, ka tā izdevējam nav bijis nolūks Rīkojuma 5.3. punkta tvērumu aprobežot tikai ar tiešās pārvaldes vai tikai pastarpinātās pārvaldes iestādēm, jo šī punkta tvērumā ir iekļautas arī publisku personu dibinātas kapitālsabiedrības, kas per se ir privātpersonas.2 Autores ieskatā, Rīkojuma 5.3. punktu nav iespējams interpretēt citādi, kā vien tajā ietverot visas valsts institūcijas, kuras tieši vai netieši īsteno valsts varu. Domājams, ja tiesību akta izdevēja griba būtu bijusi sašaurināt analizējamās tiesību normas tvērumu, tas savu gribu būtu paudis skaidrāk. Vienlaikus Autore vēlas norādīt uz Rīkojuma izstrādes grupas dalībnieku sniegto skaidrojumu attiecībā uz Rīkojuma 5.3. punkta tvērumu. Tā, piemēram, Valststiesību departamenta direktore Sanita Armagana ziņu portālā "Delfi" arī paudusi viedokli, ka analizējamā tiesību norma būtu interpretējama plaši, iekļaujot visas valsts amatpersonas, t.sk. Saeimas deputātus.3

No Rīkojuma satura nevar sniegt viennozīmīgu atbildi uz to, vai 5.3. punktā noteiktais regulējums būtu attiecināms tikai uz tiem tiesību subjektiem (institūcijām), kas ir minēti Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā. Minētā norāde nav sastopama nedz Anotācijā, nedz arī Rīkojumā, un, ņemot vērā iepriekš analizēto par minētās tiesību normas pēc iespējas plašāko interpretāciju, Autores ieskatā, nebūtu pamata Rīkojuma 5.3. punktā noteikto regulējumu neattiecināt uz vismaz tām personām, kas ir minētas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 2. panta pirmajā daļā sniegtajā uzskaitījumā.

Ko nozīmē rīkojuma 5.3. punktā lietotais formulējums "savus darba pienākumus var veikt"? Kādas tiesiskās sekas rodas, ja līdz 15. novembrim darbinieki un amatpersonas rīkojumu neizpilda? Vai ar šiem darbiniekiem tiek lauzts darba līgums, viņi tiek nosūtīti bezalgas atvaļinājumā (vai cits variants)?

Rīkojums no nodarbinātības aspekta raisa ļoti daudz neskaidrību – to apliecina diskusijas un publikācijas plašsaziņas līdzekļos, t.sk. arī juristu un darba devēju diskusijas.

Ar noteikumu 5. punktu darba devējiem tiek noteikti dažādi pienākumi ārkārtas situācijas laikā, t.sk. 5.2. punkts nosaka: "ja darba devējs ir informējis darbinieku, ka darba pienākumu veikšanai nepieciešams vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, darbinieka pienākums ir uzsākt vakcināciju ne vēlāk kā 7 dienu laikā no minētās informācijas saņemšanas un to pabeigt ne vēlāk kā 7 dienas pēc vakcīnas lietošanas instrukcijā norādītā īsākā termiņa. Ja darbinieks (amatpersona) vakcināciju nav uzsācis vai pabeidzis noteiktajā termiņā (līdz 2021. gada 15. novembrim), darba devējs darbinieku atstādina no darba pienākumu veikšanas."

Minētā norma satrauc tos darbiniekus, kuri nevēlas vakcinēties, jo tādējādi viņi riskē tikt atstādināti no darba pienākumu pildīšanas, kas nozīmē, ka atstādināšanas laikā nesaņems darba samaksu, kā arī situācijā, ja tiks zaudēts darbs un persona vēlēsies pieteikties bezdarbnieka pabalstam, atstādināšanas laiks būs atstājis negatīvu ietekmi uz izmaksājamā pabalsta apmēru.

Taču vēl lielāku nenoteiktību šī tiesību akta izdevējs ir atstājis uz darba devējiem, jo spēkā esošie tiesību akti nesniedz skaidru atbildi par darba devēja tiesībām situācijās, kad darbinieks atsakās vakcinēties un darba devējam darba specifikas dēļ nav iespēju šo darbinieku nodrošināt ar attālinātu darbu vai nav iespēju vienoties par darbinieka pārcelšanu citā darbā. Tādā gadījumā Rīkojuma 5.2. punkts lakoniski paredz darbinieka atstādināšanu no darba pienākumu veikšanas. Domājams, ka tiesību akta izdevēja iecere atbilstoši Anotācijā norādītajam (skat. Anotācijas 4. lpp.) bija nodrošināt to, lai, pielietojot atstādināšanas institūtu, darbinieki, kuriem nav vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta, neīstenotu darba pienākumus konkrētu laika posmu.

Ņemot vērā, ka ārkārtas situācijas regulējumam nodarbinātības jomā nav tapušas speciālas normas, darba attiecībās piemērojams Darba likuma (turpmāk – DL) vispārējais regulējums. DL 58. panta piektā daļa noteic, ka ir aizliegts atstādināt darbinieku ilgāk par trim mēnešiem, izņemot šā panta otrajā daļā noteiktos gadījumus (otrā daļa noteic, ka darba devējam ir pienākums atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija). Tādējādi, interpretējot Rīkojuma 5.2. punktu kopsakarībā ar DL 58. pantu, darba devējs ir ierobežots ar maksimālo atstādināšanas termiņu – trīs mēnešiem. Taču atbilde uz jautājumu, kā darba devējam rīkoties gadījumā, ja ārkārtas situācija ieilgs un prasības par tikai vakcinētu darbinieku pielaišanu pie darba būs jāievēro ilgāk par trim mēnešiem, nav rodama.

Jāpatur prātā, ka darba devēja personāla resursiem ir savas robežas (kapacitāte) un kāda darbinieka atstādināšana nozīmē, ka atstādinātā darbinieka vietā darba pienākumus tikmēr jāveic citiem kolēģiem (par to darba devējam un darbiniekiem vienojoties, ja šāda iespēja konkrētajā amatā vispār pastāv) vai arī darba devējs ir spiests meklēt atstādinātā darbinieka aizstājēju. Kā zināms, jauna darbinieka atrašana prasa zināmu laiku (īpaši specifiskos un darba tirgū maz izplatītos amatos), un darba devējam, visticamāk, būs visai sarežģīti atrast darbinieku uz noteiktu laiku (t.i., uz atstādinātā periodu pāris mēnešu garumā). Tādējādi Rīkojuma 5.2. punkta izpilde darba devējam var būt apgrūtinoša.

Jāuzteic, ka Labklājības ministrija ir centusies līdzēt darba devējiem, šā gada 11. oktobrī izdodot informatīvu materiālu "Kā rīkoties darba devējam jauno Covid-19 ierobežojumu un ārkārtējās situācijas laikā".4 Tajā līdzās iepriekš minētajai atstādināšanai ir sniegti arī citi iespējamie no DL izrietoši risinājumi, kā darba devējam rīkoties, ja darbinieks neuzrāda atbilstošu sertifikātu, taču minētais skaidrojums vienlaikus raisa arī daudzus jautājumus.

Viens no Labklājības ministrijas norādītajiem risinājumiem ir darbinieka nepielaišana pie darba pienākumu veikšanas jeb dīkstāve. Dīkstāves regulējums noteikts DL 74. pantā. Vispārējā kārtībā darba devējam ir pienākums maksāt darbiniekam atlīdzību par dīkstāvi, bet gadījumā, ja darbinieks nav vakcinēts, Covid-19 izplatības apstākļos būtu pamats uzskatīt, ka šāda dīkstāve rodas darbinieka rīcības rezultātā un iestājas DL 74. panta otrās daļas pēdējā teikumā minētais nosacījums, t.i., dīkstāve radusies darbinieka vainas dēļ un tādēļ viņš atlīdzību par dīkstāves periodu nesaņem. Dīkstāves periods arī neatrisina darba devēja problēmu nodrošināt darbinieka aizvietotāju, un saglabājas neskaidrības par jaunā darbinieka nodarbinātības ilgumu, jo dīkstāve beidzas ar brīdi, kad zūd tie ap­stākļi, kas ir bijuši par tās iemeslu (piemēram, darbinieks uzrāda nepieciešamo sertifikātu).

Tādējādi jāsecina, ka gan atstādināšana, gan dīkstāve darba devējam rada nenoteiktību un šāds darba devējs, kurš meklē darbinieku uz nenoteiktu laiku (pat nezinot, cik ilgu), visticamāk, nebūs pievilcīgs potenciālo jauno darbinieku acīs, jo abas puses – gan darbinieks, gan darba devējs – ir ieinteresētas stabilās ilgtermiņa nodarbinātības attiecībās.

Taču vislielākās neskaidrības valsts institūcijas pēdējo dienu laikā sniegušas ar saviem viedokļiem par darba devēju tiesībām izbeigt darba attiecības ar t.s. nevakcinētajiem darbiniekiem.

Piemēram, 11. oktobrī vairākos plašsaziņas līdzekļos, analizējot Labklājības ministrijas izdoto informatīvo materiālu, publicēta ziņa ar virsrakstu "Nevakcinētos darbiniekus var atlaist no darba",5 savukārt nedaudz vēlāk medijos parādās ziņas ar virsrakstu "Darba inspekcija: Pret Covid-19 nevakcinētos pašlaik nevar atlaist no darba".6

Lai gūtu skaidrību, jāiepazīstas, kas Labklājības ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā minēts par darba attiecību izbeigšanu. Kā pirmais ieteiktais risinājums darba attiecību izbeigšanas kontekstā ir iespēja abām pusēm vienoties par darba līguma grozījumiem vai par darba attiecību izbeigšanu, pamatojoties uz DL 114. pantu. Protams, DL 114. pants ir pats labākais darba attiecību izbeigšanas risinājums visos gadījumos, jo tas ir tapis kā abpusēja labprātīga vienošanās un ļoti reti rodas jautājumi par tā spēkā esamību.

Turpmāk informatīvajā materiālā norādīts, ka abām pusēm pastāv arī darba līguma uzteikšanas iespēja, un korekti norādīts, ka "attiecībā uz darba devēja uzteikumu DL 101. pantā ir izsmeļoši norādīti darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamati. Tas nozīmē, ka darba devējs darba līgumu var uzteikt, tikai pamatojoties uz tiem pamatiem, kas ir konkrēti uzskaitīti šā likuma 101. panta pirmajā daļā (..)".

Tomēr DL 101. panta regulējums Covid-19 situācijā nepalīdz nevienam darba devējam darbaspēka problēmas risināšanā, jo neviens no 101. panta pirmās daļas 11 punktos norādītajiem uzteikuma pamatiem precīzi nav piemērojams situācijai, kad persona nav vakcinējusies un nevar uzrādīt Covid-19 sertifikātu. Pirmšķietami tuvākie uz šo situāciju attiecināmie uzteikuma pamati varētu būt: 1. punkts "darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību"; 2. punkts "darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību"; 5. punkts "darbinieks rupji pārkāpis darba aizsardzības noteikumus un apdraudējis citu personu drošību un veselību"; 6. punkts "darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai"; 7. punkts "darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums". Tomēr gadījumā, ja darba devējs vēlas atbrīvot no darba nevakcinētu darbinieku, pastāv nopietns pamats šaubīties, vai kāds no iepriekš minētajiem uzteikuma pamatiem būs attiecināms uz šīm situācijām, jo šo punktu piemērošanā judikatūrā ir izveidojusies gana stabila prakse jautājumos par to, ko nozīmē "darba devēja uzticības zaudēšana", kas ir "prettiesiska rīcība" un ko saprot ar terminiem "profesionālās spējas" vai "ārsta atzinums". Darba devējam būtu jābūt ļoti radošam un drosmīgam riskēt ar tik plašu attiecīgo punktu interpretāciju, un, ņemot vērā, ka darbiniekam atbilstoši DL 122. pantam ir tiesības apstrīdēt uzteikumu tiesā, darba devējs varētu tikt iesaistīts ilgās tiesvedībās, kas trīs instancēs var prasīt vairākus gadus, un darbiniekam pozitīva sprieduma gadījumā darba devējam vēl nāktos izmaksāt darbiniekam DL 126. pantā paredzēto atlīdzību par darba piespiedu kavējumu, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Papildus tam, īstenojot uzteikuma procedūru, darba devējam jāievēro DL noteiktās procedūras, kā, piemēram, jāiegūst arodbiedrības piekrišana DL 110. pantā paredzētajā kārtībā.

Kā vēl viena alternatīva darba attiecību izbeigšanai informatīvajā materiālā norādīta DL 101. panta piektā daļa. Tā paredz, ka "izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata". Arī šī normas piemērošanas līdzšinējā prakse nedod pārliecību, ka situācija ar nevakcinētiem darbiniekiem būs īstā situācija, kurā tiesas saskatīs šo ģenerālklauzulu piepildīšanos. Turklāt prasības celšana tiesā uz DL 101. panta piektās daļas pamata uzreiz neatbrīvo darbinieku no amata, un šāda tiesvedība var prasīt ilgu laiku.

Iepriekšminēto problēmjautājumu ieskicēšana liecina, ka Ministru kabinets ar šo rīkojumu ir nostādījis darba devējus visai neērtā un nenoteiktā pozīcijā. Varētu teikt, ka ar šo rīkojumu zināmā mērā darba devējiem netieši uzlikts slogs veicināt vakcinācijas aptveri valstī un cīnīties ar šādiem no epidemioloģiskā viedokļa "neapzinīgiem darbiniekiem". Ārkārtas situācija un epidemioloģisko noteikumu prasību izpilde jau tā uzliek darba devējiem papildu pienākumus, kuri prasa regulārus laika un finansiālus ieguldījumus, un tai pašā laikā darba devējiem no likumdevēja un izpildvaras puses netiek sniegta palīdzība būtisku nodarbinātības jautājumu risināšanā – darba devējs nevar skaidri plānot darbu plūsmu, tam nākas maldīties juridiskos labirintos par to, kā risināt problēmas ar nevakcinētu personālu, it īpaši darba kolektīvos, kur nevakcinēto ir procentuāli daudz, un atsevišķās nozarēs pat var runāt par darbaspēka krīzi.

Sarunās ar darba devējiem vairākkārt ir izskanējuši viedokļi, ka prasība par darbinieku vakcināciju arī kaitējusi darba vietas psihoemocionālajai videi, jo darba devējam nākas risināt konfliktus ar nevakcinētiem darbiniekiem un arī pašu darbinieku vidū jūtama spriedze starp vakcinēto un nevakcinēto darbinieku "frontēm".

Covid-19 pandēmija Latvijā ir zināma jau kopš 2020. gada sākuma, valstī ir bijušas izsludinātas vairākas ārkārtējās situācijas, un tās jau iepriekš bija ieskicējušas problēmas nodarbinātības jomā, kuru risināšanai un ietērpšanai kvalitatīvā juridiskā formā bija dots pietiekami ilgs laiks. Likumdevējam bija visas iespējas pilnveidot nodarbinātības tiesisko regulējumu, lai likuma līmenī atrisinātu tās problēmas, kuras šobrīd nākas risināt ar zemāka un no juridiskā viedokļa neskaidra juridiskā spēka aktu – Ministru kabineta rīkojumiem, kas turklāt nesniedz skaidru redzējumu nodarbinātības jautājumos. Pašreizējais regulējums vairāk izskatās pēc politiskas lavierēšanas starp darba devēja un darbinieka interesēm, lai neviens nebūtu nostādīts privileģētākās pozīcijās, taču vienlaikus šāds neskaidrs regulējums rada vairāk problēmu nekā skaidrību.

Kā praktiski varētu tikt veikta rīkojuma 5.3. punkta piemērošanas kontrole?

Uz šo jautājumu nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi. Ņemot vērā, ka ar Rīkojumu nav noteikta iestāde, kas īstenotu funkcionālo pārraudzību pār citām valsts institūcijām, kā arī ņemot vērā daudzās neskaidrības attiecībā uz valsts institūciju savstarpējām padotības attiecībām, kurām vajadzētu, bet kuras nav noregulētas ar Rīkojumu, atbilde uz minēto jautājumu nav sniedzama.

Kurš rīkojuma 5.3. punkta kontekstā varētu pieņemt lēmumu attiecībā uz darbiniekiem un amatpersonām, kam ir medicīniskas indikācijas, kas neļauj veikt vakcināciju?

Jautājums par personu nodarbināšanu, kuras medicīnisku iemeslu dēļ nevar vakcinēties pret Covid-19, nav konkrēti noregulēts Rīkojumā. Tomēr, stājoties spēkā Rīkojumam, šis un citi jautājumi saistībā ar vakcinējamo personu loku, piemēram, bērniem līdz 12 gadu vecumam, kļūst ļoti aktuāli. Uz līdzīga veida problēmu par atsevišķa regulējuma neparedzēšanu invalīdiem tiesību zinātnieki jau norādīja sakarā ar plānotajiem grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā.7 Vērtējot plānoto grozījumu projektu, kā viens no galvenajiem trūkumiem tika norādīts, ka attiecībā uz personām, kuras nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ un kuras līdz ar to ir uzskatāmas par personām ar invaliditāti konkrētajos apstākļos, ir jābūt specifiskam tiesiskajam regulējumam.8 Diemžēl līdz ar Rīkojuma stāšanos spēkā šī problēma joprojām nav atrisināta.

Iespējams, ka risinājums uz šo jautājumu nav jāmeklē tiesību zinātnes laukā, bet gan šīs problēmas saknē – medicīnā. 2021. gada 18. jūnijā Imunizācijas valsts padome ir sniegusi viedokli par personām, kuras nedrīkst vakcinēties pret Covid-19. Tā skaidro, ka šobrīd ir pieejamas dažādu tehnoloģiju vakcīnas, tādēļ "nav teorētisku un praktisku situāciju, kad medicīnisku vai ar veselību saistītu iemeslu dēļ persona nevar saņemt nedzīvu vakcīnu (un tādas ir vakcīnas pret Covid-19) vai nav iespējamas citas alternatīvas tehnoloģijas vakcīnas iespējas pret konkrēto infekcijas slimību".9 Līdz ar to, vismaz Imunizācijas valsts padomes ieskatā, nav aktuāls jautājums par to, kurš Rīkojuma 5.3. punkta kontekstā varētu pieņemt lēmumu attiecībā uz darbiniekiem un amatpersonām, kam ir medicīniskas indikācijas, kas neļauj veikt vakcināciju.

Nobeigumā vien atliek piebilst, ka iepriekšminētajā 2021. gada 18. jūnija Imunizācijas valsts padomes viedoklī ir norādīts: "IVP stingri rekomendē VM pakļautībā esošajām iestādēm un to komunikatoriem pēc iespējas vairāk šos aspektus saprotamā valodā un veidā komunicēt gan ar Latvijas sabiedrību, gan darba devējiem un citiem, uz ko tas varētu attiekties." Tā kā sabiedrībā joprojām ir aktuāls jautājums par personu ar dažādām blakus slimībām vakcināciju, turklāt masu medijos ir pieejams arī Imunizācijas valsts padomei pretējs viedoklis,10 atliek vien secināt, ka komunikācija ar sabiedrību ir izrādījusies neefektīva.

Attiecībā uz rīkojuma 5.2. punktu: vai darba devējam, lemjot par to, kuriem darbiniekiem darba pienākumu veikšanai ir nepieciešams sertifikāts, un par to, ka darbinieki ir jāatstādina par šāda rīkojuma nepildīšanu, ir pilnīga rīcības brīvība, vai arī šāds rīkojums ir papildus jāmotivē? Piemēram, vai ir jāpamato, kāpēc tieši konkrētajam darbiniekam tiek pieprasīts sertifikāts, bet kādam citam netiek?

Rīkojums neapšaubāmi ierobežo personu Satversmes 106. panta pirmajā teikumā pozitivizētās tiesības izvēlēties darbavietu un nodarbošanos. Turklāt šajā ziņā jānorāda, ka jēdziens "nodarbošanās" ir attiecināts uz nodarbošanos gan privātajā, gan arī publiskajā sektorā.

Demokrātiskas valsts pienākums ir rūpēties par tās iedzīvotāju iespējām strādāt, turklāt šīs iespējas ne tikai jāparedz konstitūcijā, bet arī jāīsteno dzīvē.11 Lai gan Satversmes 106. pantā nostiprinātās tiesības nav uzskatāmas par absolūtām un noteiktos gadījumos ir ierobežojamas, tomēr jebkurā gadījumā šim pamattiesību ierobežojumam ir jābūt attaisnojamam jeb (1) noteiktam ar likumu, (2) attaisnojamam ar leģitīmu mērķi un (3) samērīgam.

No iepriekšminētā secināms, ka, pirms tiek lemts par darbinieka vai valsts amatpersonas atstādināšanu no amata darbspējīga Covid-19 sertifikāta neesamības dēļ jeb pirms tiek ierobežotas šo personu pamattiesības, jebkurā gadījumā nepieciešams izvērtēt, vai pamattiesību ierobežojuma mērķi nav iespējams sasniegt ar personu tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Kā jau tas minēts iepriekš atbildot uz pirmo jautājumu, viens no galvenajiem Rīkojuma mērķiem ir veicināt Covid-19 izplatības apturēšanu to personu starpā, kas nav pasargātas pret infekciju. Attiecībā uz privātajā sektorā nodarbinātajām personām Rīkojuma 5.1. punkts piešķir darba devējam tiesības izvērtēt darbinieka iespējas darba pienākumus veikt attālināti, neesot tiešā saskarsmē ar citām personām un nepakļaujot tās Covid-19 infekcijas riskam. Tikai gadījumā, ja darbinieka darba specifikas dēļ nav iespējams veikt darba pienākumus attālināti, – darba devējs ir tiesīgs pieprasīt darbiniekam uzsākt vakcināciju. Darba devējam jebkurā gadījumā ir jāspēj pamatot tā pieprasījums pēc darbinieka vakcinācijas.

Attiecībā uz valsts un pašvaldību institūciju (tai skaita kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām Rīkojums nepiešķir iespēju izvērtēt nepieciešamību pēc darbspējīga Covid-19 sertifikāta, vērtējot šo nepieciešamību kopsakarā ar konkrētā darbinieka vai amatpersonas amata pienākumu specifiku. Tieši pretēji, Rīkojuma 5.3. punkts kategoriski noteic, ka iepriekš minētās personas "no 2021.gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja [autores izcēlums] viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts". To ņemot vērā, atbilstoši Rīkojuma 5.3. punkta gramatiskajai interpretācijai – pieprasījums valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām vakcinēties nav īpaši jāmotivē. Vakcinācijas pienākums ir visām publiskajā sektorā nodarbinātajām amatpersonām un darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai tie savus pienākumus veic attālināti vai arī tiešā saskarsmē ar citām personām. Ņemot vērā, ka gan privātajā sektorā, gan valsts un pašvaldību institūcijās darba attiecībām piemērojams darba līgums, ar šo Rīkojuma punktu valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto pamattiesību ierobežojums varētu tikt uzskatīts par nesamērīgu.

Ko nozīmē rīkojuma 5.2. punktā minētā atstādināšana: atlaišana no darba, bezalgas atvaļinājums vai cits risinājums?

Atbildot uz šo jautājumu, jānorāda, ka Rīkojuma 5.2. punktā izmantotais "atstādināšanas" jēdziens jāinterpretē atbilstoši DL 58. panta pirmajai daļai. Minētā tiesību norma noteic, ka "atstādināšana no darba ir ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu". Atstādināšanu izmanto, lai novērstu iespējamo kaitējumu darbinieka vai trešās personas drošībai un veselībai vai darba devēja vai trešās personas pamatotām interesēm. Atstādināšana nav pašmērķis, bet gan preventīvs instruments darba devējam iespējama interešu apdraudējuma novēršanai, nepieļaujot darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darba pienākumus.

Par atstādināšanu Rīkojuma kontekstā plašāk skat. atbildi uz otro jautājumu.

Vai konkrētais MK rīkojums ir vispārējs administratīvs akts un tas nozīmē, ka to var apstrīdēt administratīvajā tiesā?

Ministru kabineta iekārtas likuma VIII nodaļa noteic tiesību aktu veidus, kādus ir tiesīgs izdot Ministru kabinets. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. un 32. pantam Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt ārējus un iekšējus normatīvos aktus. Savukārt šī likuma 33. pants paredz tiesības izdot citus tiesību aktus, piemēram, administratīvos aktus, pieņemt politiskus lēmumus, pārvaldes lēmumus un citus tiesību aktus. Vērtējot Rīkojuma tiesisko dabu, no sākuma jānosaka, vai Rīkojums ir ārējs vai iekšējs tiesību akts.

Ārējo un iekšējo tiesību aktu nošķiršanas galvenais kritērijs ir to radītās tiesiskās sekas. Ārējie tiesību akti regulē tiesiskās attiecības starp tiesību subjektiem, piemēram, indivīdiem, kā arī indivīdu un valsts pārvaldes iestādi. Turpretim iekšējie tiesību akti nosaka valsts pārvaldes uzdevumus, institūciju izveidošanas un lēmumu pieņemšanas kārtību un attiecas tikai uz valsts pārvaldes iekšējo organizāciju.12 Tā kā Rīkojuma tiesiskais regulējums atbilstoši Anotācijai ietekmē visu sabiedrību (skat. Anotācijas 9. lpp.),13 tas būtu uzskatāms par ārēju tiesību aktu un tas regulē tiesiskās attiecības gan indivīdu starpā, gan starp indivīdiem un valsts pārvaldi.

Ministru kabinets ir tiesīgs izdot tādus ārējus tiesību aktus kā ārējos normatīvos aktus un administratīvos aktus. Normatīvs akts ir tiesību akts, kas satur tiesību normas – abstraktus vispārēji saistošus uzvedības priekšrakstus, kas nav domāti atsevišķiem vienreizējiem gadījumiem. Turklāt ārējie normatīvie akti ir saistoši abstraktam personu lokam, ar tiem tiek regulētas tiesiskās attiecības starp publisko tiesību subjektu no vienas puses un indivīdu vai citiem tiesību subjektiem no otras puses. Savukārt administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Atsevišķos gadījumos var izdot arī vispārīgos administratīvos aktus jeb tādus administratīvos aktus, kuri ir vērsti uz individuāli nenoteiktu, bet tādu personu loku, kuras atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos. Tie var būt vērsti uz personām un var arī noteikt lietu publiski tiesisko raksturu vai lietošanas noteikumus.14

Rīkojums kopumā, kā jau tas minēts iepriekš, ir attiecināms uz nenoteiktu personu loku – sabiedrību, tādēļ tas var būt vai nu ārējs normatīvs akts vai vispārīgs administratīvs akts. Būtiskā pazīme, kas atšķir administratīvu aktu no normatīva akta, ir tāda, ka administratīvais akts individualizē tiesību normā noteiktās abstraktās sekas konkrētām personām vai konkrētam personu lokam un konkrētam gadījumam. Proti, vispārīgais administratīvais akts iedzīvina normatīvo aktu vai tiesību normu konkrētos apstākļos.15 Tiesību doktrīnā arī ir atzīts, ka vispārīgos administratīvos aktus dažkārt ir problemātiski nošķirt no normatīvajiem aktiem. Normatīvs akts satur tiesību normas – vispārējus un saistošus uzvedības priekšrakstus. Turpretim vispārīgajam administratīvajam aktam vienmēr trūkst vai nu tiesību normas pazīme "vispārējs", vai "abstrakts".16

Pēc sava satura Rīkojums ir tiesību akts, kurš izdots, pamatojoties uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkta "e" apakšpunktu, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. pantu, 5. panta pirmo daļu un 6. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu, 7. panta 1. punktu un 8. pantu, Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otro daļu. Tas uz noteiktu laika periodu izsludina ārkārtas stāvokli Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanai, noteic konkrētas epidemioloģiskās drošības prasības Covid‑19 izplatības ierobežošanai Latvijā un noteic ar šā stāvokļa ieviešanu saistītus ierobežojumus uz ārkārtas stāvokļa laiku.

Kā pierāda prakse, Ministru kabineta rīkojuma tiesiskās dabas noteikšana nav viennozīmīga. Satversmes tiesas kolēģija, vērtējot Ministru kabineta 2020. gada 6. novembra rīkojuma Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"17 tiesisko dabu, ir norādījusi, ka tā regulējums ir noteikts saistībā ar valsts apdraudējuma – saslimšanas ar Covid‑19 gadījumu skaita pieauguma – novēršanu un ir cieši saistīts ar šā apdraudējuma izplatību. Ar regulējumu aptverto personu loks ir tā ierobežots, ka ir piesaistīts šim apdraudējumam un rīcībai sakarā ar tā novēršanu, proti, regulējums nav abstrakts, bet vienlaikus – pietiekami vispārīgs, lai tas sasniegtu pilnīgu iedarbību. Tādējādi pēc akta formas Ministru kabineta rīkojums nav ne ārējs, ne iekšējs (instrukcija, ieteikumi) normatīvs akts, tādējādi tas atbilst vispārīga administratīva akta pazīmēm.18

Tomēr šāda pieeja, secinot, ka visi Ministru kabineta rīkojumi pēc akta formas nav ne ārēji, ne iekšēji normatīvi akti, nebūtu atbalstāma. Katrs Rīkojuma punkts būtu vērtējams atsevišķi, nosakot tā tiesisko dabu. Nevērtējot katra Rīkojuma punkta saturu, nav iespējams noteikt, vai konkrētais punkts satur "vispārējus" un "abstraktus" sabiedrības uzvedības priekšrakstus, vai tomēr ir vispārīgs administratīvs akts. Pēc šādas metodes, t.i., katra Ministru kabineta rīkojuma punktu analizējot atsevišķi, Satversmes tiesa jau ir vērtējusi 2020. gada rudenī noteikto klātienes mācību ierobežojuma izņēmumu, kas attiecās uz vispārējās izglītības programmas skolēniem no pirmās līdz sestajai klasei. Satversmes tiesa secināja, ka rīkojuma konkrētā punkta sekas (ārkārtējais stāvoklis) tiek individualizētas uz konkrētu gadījumu (mācību procesa organizēšana) un personām, kas atrodas konkrētos un identificējamos ap­stākļos (skolēni, kas mācās vispārējās izglītības programmas 1.–6. klasē). Līdz ar to secinot, ka konkrētais rīkojuma punkts ir vispārīgs administratīvs akts.19

Līdzīga pārbaudes shēma būtu piemērojama arī Rīkojuma gadījumā, t.i., vērtējot konkrētu Rīkojuma punktu, jānovērtē, pirmkārt, no tā izrietošās tiesiskās sekas, otrkārt, vai tās tiek individualizētas uz konkrētu gadījumu un, treškārt, vai tās tiek attiecinātas uz lietu publiski tiesisko raksturu, publiskās lietas lietošanu noteikšanu vai uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos.20 Tikai veicot šādu testu, ir iespējams noteikt, vai konkrētais Rīkojuma punkts ir ārējs normatīvs akts vai vispārīgs administratīvs akts. Tādēļ nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, vai Rīkojums ir vispārīgs administratīvs akts vai ārējs normatīvs akts, jo katrs Rīkojuma punkts būtu jāvērtē atsevišķi.

Tajā pašā laikā autore norāda, ka diskusijas un strīdi var pastāvēt ne tikai par vispārīga administratīva akta un ārēja normatīva akta nošķiršanas metodikas izvēli, bet arī par tās piemērošanu. Piemēram, 2018. gadā Satversmes tiesa vērtēja tiesisko dabu Rēzeknes pilsētas domes lēmumam par ēdināšanas izmaksu noteikšanu Rēzeknes pilsētas izglītības iestādēs. Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka pašvaldības lēmuma punkti, ar kuriem paredzēja vecāku pienākumu maksāt par bērnu ēdināšanu speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs, ir vispārsaistošas (ārējas) tiesību normas, jo tiem ir ārēja iedarbība, tie attiecas uz nenoteiktu personu loku – visiem vecākiem, kuru bērni mācās vai mācīsies speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, un tie ir attiecināmi uz vairākiem tāda veida gadījumiem.21 Tādējādi pierādās, ka tāda kritērija noteikšana kā konkrēta tiesību akta attiecināmība uz noteiktu vai nenoteiktu personu loku var izrādīties problemātiska. Satversmes tiesa nesniedza skaidru argumentāciju, kādēļ skolēni, kas mācās vispārējās izglītības programmas 1.–6. klasē, ir konkrēta indivīdu grupa, bet visi vecāki, kuru bērni mācās vai mācīsies speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, nav.


RAKSTA ATSAUCES / 21

1.  Rīkojuma Nr. 720 "Pār ārkārtējās situācijas izsludināšanu" anotācija. Pieejama: https://tapportals.mk.gov.lv/attachments/legal_acts/document_versions/1b69df9c-4132-44a2-b4ae-6932b3fed845/download

2.  Danovskis E., Birede J., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību gramata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 45. lpp.

3.  Auzāns A., Lazdiņš A. Strādāt nedrīkst atlaist – kaut likums neļauj atlaist par nevakcinēšanos. Intervija ar I. Vjaksi, K. Rācenāju un S. Armaganu. 27.00. min. Pieejams: https://www.delfi.lv/spried-ar-delfi/stradat-nedrikst-atlaist-kaut-likums-nelauj-atlaist-par-nevakcinesanos-veikli-risinajumi-to-apejot.d?id=53675045

4.  Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/jaunums/informativs-materials-darba-devejiem un https://www.vdi.gov.lv/lv/jaunums/ka-rikoties-darba-devejam-jauno-covid-19-ierobezojumu-un-arkartejas-situacijas-laika

5.  Skat., piem.: Saskaņā ar Darba likumu nevakcinētos darbiniekus var atlaist no darba. 11.10.2021. Pieejams: https://www.apollo.lv/7358580/saskana-ar-darba-likumu-nevakcinetos-darbiniekus-var-atlaist-no-darba

6.  Skat.: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/darba-inspekcija-pret-covid-19-nevakcinetos-paslaik-nevar-atlaist-no-darba.a425126/

7.  Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Pieejami: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40505406&mode=mk&date=2021-07-14

8.  Dupate K. Obligātā vakcinēšanās pret Covid-19 nodarbinātībā: starptautisko tiesību konteksts. Jurista Vārds, 24.08.2021., Nr. 34 (1196), 14. lpp.

9.  Imunizācijas valsts padome sniedz viedokli par personām, kuras nedrīkst vakcinēt pret Covid-19. Pieejams: https://www.vm.gov.lv/lv/jaunums/atbildes-uz-biezak-uzdotajiem-jautajumiem-par-vakcinaciju-pret-covid-19

10.  Neatkarīgā skaidro: kādu slimību pacienti nedrīkst vakcinēties pret Covid-19. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/veseliba/352496-neatkariga-skaidro-kadu-slimibu-pacienti-nedrikst-vakcineties-pret-covid-19

11.  Bite I. Komentārs Satversmes 106. pantam. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 490. lpp.

12.  Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 57.–58. lpp.

13.  Rīkojuma Nr. 720 "Pār ārkārtējās situācijas izsludināšanu" anotācija. Pieejama: https://tapportals.mk.gov.lv/attachments/legal_acts/document_versions/1b69df9c-4132-44a2-b4ae-6932b3fed845/download

14.  Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. 2017-32-05, 15. punkts.

15.  Satversmes tiesas 2018. gada 15. novembra spriedums lietā Nr. 2018-07-05, 15.2. punkts.

16.  Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Otrais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 104. lpp.

17.  Ministru kabineta 2020. gada 6. novembra rīkojums Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu". Zaudējis spēku 07.04.2021.

18.  Satversmes tiesas kolēģijas 2020. gada 9. decembra lēmums (pieteikums Nr. 229/2020), 4. punkts.

19.  Satversmes tiesas kolēģijas 2020. gada 9. decembra lēmums (pieteikums Nr. 224/2020) 4.2. punkts.

20.  Par vispārīga administratīva akta definīciju skat. vairāk Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016. gada 5. septembra lēmuma SKA-999/2016 lietā Nr. A420275114 7. punktā.

21.  Satversmes tiesas 2018. gada 15. novembra spriedums lietā Nr. 2018-07-05, 15.3. punkts.

Jānis Pumpiņš
Latvijas Darba devēju konfederācijas darba tiesību eksperts
0
Jānis Pumpiņš

Jāprecizē un jāpaplašina darba devēju tiesības pandēmijas apstākļos

Jautājums par to, kā pareizi saprotams Ministru kabineta rīkojuma Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" 5.3. punktā minētais formulējums "valsts un pašvaldību institūcijas", kuru darbiniekiem un amatpersonām noteikts pienākums darba pienākumu veikšanai saņemt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, būtu adresējams normu izstrādātājiem. Pats rīkojums un tā anotācija nedod konkrētu skaidrojumu.

Rīkojuma 5.3. punktā lietotā formulējuma "savus darba pienākumus var veikt" izpratnei var izmantot Labklājības ministrijas izstrādāto informatīvo materiālu par to, kā rīkoties darba devējam. Materiāls tapis pēc LDDK un darba devēju priekšlikuma un pieejams internetā: https://www.lm.gov.lv/lv/jaunums/informativs-materials-darba-devejiem.

LDDK ieskatā, lai darba devējiem pastāvētu lielāka rīcības brīvība un elastība nodarbinātības organizēšanā esošajā situācijā, steidzami būtu jāpieņem likumprojekts "Grozījumi Covid-19 pārvaldības likumā", nosakot precīzi ar likuma spēku darba devējam tiesības atstādināt no darba darbinieku bez darba samaksas saglabāšanas, iespēju pārcelt citu darbu veikšanai vai uzteikt darba tiesiskās attiecības. Augusta beigās šāda likumprojekta redakcija Saeimā tālāku virzību neieguva, tagad, darba devēju ieskatā, ir pēdējais brīdis to pieņemt.

Attiecībā uz tiesību normām, kas nosaka darba devēju pienākumus pandēmijas apstākļos, jāmin šādi apsvērumi.

Atbilstoši rīkojuma 5.7. punktam darba devējs izvērtē katra darbinieka inficēšanās risku un iespējamo risku citu cilvēku veselībai. Pamatojoties uz minēto inficēšanās risku izvērtējumu darba vietā, darba devējs pieprasa, lai darbiniekam būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts, ja pastāv kāds no 5.7. apakšpunktos minētajiem apstākļiem. Tātad pirms sertifikāta pieprasīšanas darba devējam ir noteikts pienākums izvērtēt minētos inficēšanās riskus, pēc tam nepieciešamības gadījumā pieprasot vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta uzrādīšanu.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 25. punkts nosaka: "Darba devējs neļauj šo noteikumu 24. punktā minētajiem darbiniekiem (amatpersonām) veikt darba pienākumus, kas saistīti ar darba devēja apzinātajiem inficēšanās riskiem darba vietā, ja darbinieks (amatpersona) nav uzrādījis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu."

Tomēr minētās Ministru kabineta rīkojuma un Ministru kabineta noteikumu normas nepasaka, kāda veida darbības darba devējam tālāk ir veicamas. Iepriekšminētajā Labklājības ministrijas informatīvajā materiālā norādīts, ka darba devēju un darbinieku tiesību un pienākumu regulējums ir rodams jau spēkā esošajā Darba likumā.

LDDK ieskatā, steidzami ir jāpieņem speciālo tiesību normas ar likuma spēku, kas noteiktu precīzas darba devēju tiesības elastīgi organizēt nodarbinātību ārkārtējās situācijas laikā attiecībā uz darbiniekiem, kam nav vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta.

0
Tiesībsarga birojs

Ārkārtējā situācijā nepieciešama vienota visaptveroša kārtība

Kas ir rīkojuma 5.3. punktā minētās "valsts un pašvaldību institūcijas", kuru darbiniekiem un amatpersonām noteikts pienākums darba pienākumu veikšanai saņemt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu?

Ar juridisko terminu "institūcija" saprot valsts varas vai izpildiestādes (Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 86. lpp.). Valsts vara ir tas, ko sabiedrība uztic valstij: likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara. Valsts amatpersonu uzskaitījums ir precīzi norādīts likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 4. pantā. Valsts prezidents, Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri, ministri, īpašu uzdevumu ministri, parlamentārie sekretāri, Saeimas deputāti, pašvaldības domes deputāti un citas pantā norādītās personas tiek definētas kā valsts amatpersonas, tātad uz viņām attiecas nosacījums vakcinēties. Ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, un ir tikai loģiski un pareizi, ka tiek veidota vienota visaptveroša kārtība, pretējā gadījumā šādam rīkojumam nebūtu jēgas. Turklāt MK rīkojumu pēctecīgi vēl apstiprina Saeima.

Ko nozīmē rīkojuma 5.3. punktā lietotais formulējums "savus darba pienākumus var veikt"? Kādas tiesiskās sekas rodas, ja līdz 15. novembrim darbinieki un amatpersonas rīkojumu neizpilda? Vai ar šiem darbiniekiem tiek lauzts darba līgums, viņi tiek nosūtīti bezalgas atvaļinājumā (vai cits variants)?

Saskaņā ar MK rīkojuma 5.2. punktu, ja darbinieks (amatpersona) vakcināciju nav uzsākusi vai pabeigusi noteiktajā termiņā (līdz 2021. gada 15. novembrim), darba devējs amatpersonu atstādina no amata pienākumu veikšanas. MK rīkojums neregulē darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tas uzliek par pienākumu darba devējam atstādināt no darba darbinieku/amatpersonu, kas nav uzsākusi vakcināciju. Tas nozīmē, ka ārkārtējās situācijas laikā (līdz trīs mēnešiem) darba devējam ir pienākums nepielaist šādu darbinieku (amatpersonu) pie darba pienākumu veikšanas. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums nepieļauj darbinieka atlaišanu no darba tāpēc, ka darbinieks nav vakcinējies, jo Darba likuma 101. panta pirmā daļa šādu atlaišanas pamatu neparedz. Tādējādi gadījumā, ja darbinieks (amatpersona) pēc 15. novembra nevēlas atrasties dīkstāvē bez darba samaksas saglabāšanas, vienīgie darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamati ir darba devēja un darbinieka savstarpēja vienošanās, kas noteikta Darba likuma 114. pantā, vai darbinieka uzteikums, pamatojoties uz Darba likuma 100. pantu.

Kā praktiski tiks veikta rīkojuma 5.3. punkta piemērošanas kontrole? Kam un kādā veidā būs jāatskaitās, vai konkrētās institūcijas darbinieki pilda šo rīkojumu? Kurš pārbaudīs, vai rīkojumu pilda institūciju un kapitālsabiedrību vadītāji?

MK rīkojuma 7. punktā noteikts, ka rīkojuma 5. punktā minēto ierobežojumu kontroli nodrošina Valsts policija sadarbībā ar pašvaldības policiju, Valsts robežsardzi, Valsts darba inspekciju un Izglītības kvalitātes valsts dienestu. Tātad darba tiesisko attiecību ietvaros Valsts policija sadarbībā ar Valsts darba inspekciju un/vai Izglītības kvalitātes valsts dienestu.

Kas notiks, ja no rīkojuma izpildes atteiksies amatpersona, ko ieceļ Saeima vai Ministru kabinets? Kas notiks, ja no rīkojuma izpildes atteiksies tiesnesis?

Konkrētie jautājumi ir risināmi esošo tiesību normu ietvaros kā jebkurš gadījums, kad darbinieks (amatpersona) nepilda likuma prasību.

Kurš rīkojuma 5.3. punkta kontekstā pieņems lēmumu attiecībā uz darbiniekiem un amatpersonām, kam ir medicīniskas indikācijas, kas neļauj veikt vakcināciju?

MK 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 219. un 220. punktā ir noregulēta kārtība, kā rīkoties gadījumos, ja personai ir objektīvs pamats atlikt vakcināciju. Proti, ja personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku, klīniskās universitātes slimnīcas speciālists var sniegt atzinumu par nepieciešamību atlikt personas vakcināciju pret Covid-19, norādot termiņu vakcinācijas atlikšanai. Ja nepieciešams, var sasaukt klīniskās universitātes slimnīcas speciālistu konsiliju, lai sniegtu atzinumu par vakcinācijas atlikšanu un vakcinācijas atlikšanas termiņu.

Attiecībā uz rīkojuma 5.2. punktu: vai darba devējam, lemjot par to, kuriem darbiniekiem darba pienākumu veikšanai ir nepieciešams sertifikāts, un par to, ka darbinieki ir jāatstādina par šāda rīkojuma nepildīšanu, ir pilnīga rīcības brīvība, vai arī tas ir papildus jāmotivē?

Lai izvairītos no iespējamām domstarpībām un pārpratumiem, jebkurā rīkojumā būtu iekļaujama motivācijas daļa.

5
Latvijas Brīvo arodbiedrību savi

Tiesību uz darbu ierobežošana jāvērtē īpaši rūpīgi

Kas ir rīkojuma 5.3. punktā minētās "valsts un pašvaldību institūcijas", kuru darbiniekiem un amatpersonām noteikts pienākums darba pienākumu veikšanai saņemt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu? Vai šajā jēdzienā ietilpst tikai valsts pārvaldes iestādes (tai skaitā pašvaldību), vai arī, piemēram, tiesas (tai skaitā Satversmes tiesa), t.s. autonomās iestādes (Valsts kontrole, Latvijas Banka, Tiesībsarga birojs, Valsts prezidenta kanceleju u.tml.)? Vai šis rīkojums attiecas arī uz Saeimu (deputātiem un/vai darbiniekiem)? Vai šis rīkojums attiecas uz pašvaldību deputātiem?

Ņemot vērā MK vēlmi palielināt vakcinācijas aptveri pēc iespējas plašākam subjektu lokam, varētu secināt, ka, lietojot terminu "valsts un pašvaldību institūcijas" mērķis ir bijis aptvert visu iepriekš minēto uzskaitījumu, faktiski aptverot visu publisko sektoru.

Ko nozīmē rīkojuma 5.3. punktā lietotais formulējums "savus darba pienākumus var veikt"? Kādas tiesiskās sekas rodas, ja līdz 15. novembrim darbinieki un amatpersonas rīkojumu neizpilda? Vai ar šiem darbiniekiem tiek lauzts darba līgums, viņi tiek nosūtīti bezalgas atvaļinājumā (vai cits variants)?

Rīkojuma 5.3. punktā lietotais termins "savus darba pienākumus var veikt" nozīmē, ka darba devējs ir tiesīgs pielaist darbinieku pie savu pienākumu izpildes un darba veikšanas tikai tad, ja līdz 2021. gada 14. novembrim darbinieks ir saņēmis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.

Rīkojums paredz, ka gadījumā, ja darbinieks līdz 14. novembrim nav saņēmis vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, darba devējs šādā situācijā 15. novembrī nepielaiž personu pie pienākumu izpildes jeb, citiem vārdiem, nosaka pagaidu aizliegumu atrasties darba vietā un veikt darbu, t.i., atstādina no darba. Darba devējam netiek dotas izvēles tiesības, proti, iestājoties konkrētiem apstākļiem, darba devējam rodas likumisks pienākums atstādināt darbinieku (amatpersonu) no darba. Rīkojums neparedz darba tiesisko attiecību izbeigšanu vai darbinieka (amatpersonas) nosūtīšanu "bezalgas atvaļinājumā". Vienlaikus jānorāda uz pretrunām rīkojuma 5.3., 5.7., 5.9. punktā. MK rīkojuma 5.3. punktā ir noteikts, ka valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Savukārt 5.7. un 5.9. punktā ir noteikti izņēmumi, kas tekstuāli attiecas gan uz darbiniekiem, gan amatpersonām. Tai pašā laikā vadlīnijās1 ir norādīts, ka tiek prasīts vakcinēties visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem un amatpersonām, ārstniecības, sociālās aprūpes, izglītības jomās strādājošajiem. Tādējādi var secināt, ka 5.3. punkts attiecas uz visu valsts pārvaldi visplašākajā nozīmē, savukārt 5.7. punkts un 5.9. punkts tikai uz privāto sektoru.

Ja MK rīkojuma 5.7. un 5.9. punkts netiek attiecināts uz valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbiniekiem un amatpersonām, LBAS ieskatā, šāds absolūts aizliegums strādāt bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nesamērīgi ierobežo darbinieku un amatpersonu tiesības uz nodarbinātību.

Nav saskatāms objektīvs pamats, kāpēc privātajā sektorā darba devējam ir atstāta zināma autonomija un ir paredzēts pienākums saskaņā ar 5.7. punktu veikt darbinieku darba apstākļu izvērtējumu, savukārt valsts un pašvaldību institūcijām (tai skaitā kapitālsabiedrībām) nav šāda pienākuma. Publiskajā sektorā nodarbinātie līdz ar to ir nostādīti nelabvēlīgākā situācijā, taču šādas atšķirīgas attieksmes piemērošanai trūkst izsmeļoša un skaidra pamatojuma. Tāpat nav saprotams, kāpēc, veicot darbu attālināti, ir obligāta prasība pēc vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta.

Kopumā jānorāda, ka tiesības uz darbu aizsargā vairāki starptautiski cilvēktiesību instrumenti, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 106., 107. un 108. pants. Tiesības uz darbu ir saistītas ne tikai ar personas tiesībām uz profesionālo realizāciju, bet arī spējām nopelnīt iztikas līdzekļus un nodrošināt savu un savas ģimenes eksistenci.

Šādu tiesību ierobežošana būtu vērtējama ar īpašu piesardzību. Līdz ar to vakcinācijas vai pārslimošanas pierādījumu neesamības sekas darba attiecībās ir jāpakļauj rūpīgam samērīguma testam. LBAS ieskatā, ir nepieciešama plašāka analīze attiecībā uz to, vai leģitīmo mērķi aizsargāt veselību sabiedrībā un darba vietās nevar sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nekā faktiska atstāšana bez iztikas līdzekļiem.

LBAS ieskatā, ir jānodrošina, ka ikvienam darbiniekam (amatpersonai) ir tiesības savus darba pienākumus veikt ne tikai ar vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, bet arī ar Covid-19 testēšanas sertifikātu vai negatīvu darba devēja organizētu SARS-CoV-2 antigēna noteikšanas testu, kas nav vecāks par 72 stundām.

Kā praktiski tiks veikta rīkojuma 5.3. punkta piemērošanas kontrole? Kam un kādā veidā būs jāatskaitās, vai konkrētās institūcijas darbinieki pilda šo rīkojumu? Kurš pārbaudīs, vai rīkojumu pilda institūciju un kapitālsabiedrību vadītāji?

Saskaņā ar MK rīkojuma 7. punktu kontroli nodrošina Valsts policija sadarbībā ar pašvaldības policiju, Valsts robežsardzi, Valsts darba inspekciju un Izglītības kvalitātes valsts dienestu.

Kurš rīkojuma 5.3. punkta kontekstā pieņems lēmumu attiecībā uz darbiniekiem un amatpersonām, kam ir medicīniskas indikācijas, kas neļauj veikt vakcināciju?

Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 219. un 220. punktā noteikto, ja personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju pret Covid-19 uz noteiktu laiku, personas ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts nodrošina personas slimības gadījuma izskatīšanu klīniskās universitātes slimnīcas konsilijā, kas sniedz atzinumu par nepieciešamību atlikt personas vakcināciju pret Covid-19 un norāda termiņu vakcinācijas atlikšanai. Pamatojoties uz klīniskās universitātes slimnīcas konsilija lēmumu par personas vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku, periodā līdz vakcinācijai Covid-19 testi testēšanas sertifikāta iegūšanai tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem un attiecībā uz personu netiek piemērota prasība būt pilnībā vakcinētai darba pienākumu veikšanai vai dalībai klātienes studiju procesā, un persona šajā laikposmā uzrāda testēšanas sertifikātu.

Attiecībā uz rīkojuma 5.2. punktu: vai darba devējam, lemjot par to, kuriem darbiniekiem darba pienākumu veikšanai ir nepieciešams sertifikāts, un par to, ka darbinieki ir jāatstādina par šāda rīkojuma nepildīšanu, ir pilnīga rīcības brīvība, vai arī šāds rīkojums ir papildus jāmotivē? Piemēram, vai ir jāpamato, kāpēc tieši konkrētajam darbiniekam tiek pieprasīts sertifikāts, bet kādam citam netiek?

Kā jau norādīts iepriekš, no rīkojuma šķietami izriet, ka novērtēšana ir jāveic tikai privātā sektora darba devējiem, jo atbilstoši rīkojuma 5.3. punktam publiskajā sektorā vakcinēšanās ir obligāta.

Saskaņā ar MK rīkojuma 5.7. punktu darba devējam, ņemot vērā samērīguma, tiesiskuma un vienlīdzības principu, ir pienākums veikt katra darbinieka (amatpersonas) darba klātienē apstākļu izvērtējumu un tikai pēc šāda izvērtējuma veikšanas, ja tiek konstatēts, ka darbinieks (amatpersona) atbilst 5.7.1, 5.7.2. vai 5.7.3. punktā minētajiem apstākļiem, prasīt, lai darbiniekam (amatpersonai) būtu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Tas nozīmē, ka darba devēja lēmums par sertifikāta pieprasīšanu ir vērsts uz konkrētu darbinieku vai darbinieku grupu (kategoriju) un tam ir jābūt motivētam ar apstākļu izvērtējumu.

Ir būtiski, lai šāds novērtējums ir ietverts konkrētajā darba devēja sagatavotajā dokumentā, piemēram, rīkojumā vai darba kārtības noteikumos, kā arī šādam dokumentam ir jābūt darbiniekiem pieejamam un zināmam. Dokumentā būtu izvērtējamas dažādas darbinieku kategorijas uzņēmumā un to darba specifika, piemēram, vai darbinieki strādā mijiedarbībā ar citiem darbiniekiem, vai var veikt darbu attālināti. Šis dokuments vēlāk var kalpot par pierādījumu un darba devēja lēmuma pamatojumu gadījumos, ja darbinieks vēlāk apstrīd darba devēja lēmumu, līdz ar to šī dokumenta rūpīga un kvalitatīva sagatavošana ir abu pušu – gan darbinieka gan darba devēja – interesēs.

Svarīgi norādīt, ka saskaņā ar Darba likuma 11. pantu darbinieku pārstāvjiem ir tiesības laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā. Šajā gadījumā darba devējam ir pienākums pirms lēmumu pieņemšanas un iepriekš minētā dokumenta (piemēram, rīkojuma) pieņemšanas konsultēties ar darbinieku pārstāvjiem, jo darba klātienē apstākļu izvērtējums tieši skars darbinieku nodarbinātības nosacījumus. LBAS norāda, ka īss periods pamatojošo dokumentu izstrādei nav par pamatu, lai šādas konsultācijas neveiktu. Modernie digitālie komunikācijas līdzekļi sniedz iespējas nepieciešamās konsultācijas veikt pietiekami ātri.

Savukārt atbilstoši MK rīkojuma 5.2. punktā noteiktajam atstādināšanas pamats ir apstāklis, ka darbinieks noteiktajā termiņā nav uzsācis vai pabeidzis vakcināciju.

Ko nozīmē rīkojuma 5.2. punktā minētā atstādināšana: atlaišana no darba, bezalgas atvaļinājums vai cits?

Saskaņā ar Darba likuma 58. pantu atstādināšana no darba ir ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu.

Atstādināšanas mērķis ir novērst iespējamo kaitējumu darbinieka vai trešās personas drošībai un veselībai vai darba devēja vai trešās personas pamatotām interesēm. Atstādināšana no darba nav pašmērķis, bet preventīvs instruments darba devējam iespējama interešu apdraudējuma novēršanai, nepieļaujot darbinieka atrašanos darba vietā un darba pienākumu veikšanu.2

Nav saprotams, kāpēc tieši 2021. gada 15. novembris ir uzskatāms par atskaites datumu, kad pēc būtības tiek prezumēta atstādināšanas pamata iestāšanās, proti, ka personas nodarbināšana vairs nav pieļaujama, ja netiek izpildītas konkrētas prasības.

Par 15. novembra datuma pamatotību bažas rada arī apstāklis, ka Comirnaty (Pfizer/BioNTech) un Spikevax (Moderna) vakcīnu divas devas var saņemt ar trīs un četru nedēļu starpību,3 savukārt sertifikātu var iegūt, ja no vakcinācijas saņemšanas pagājušas 14 dienas, neieskaitot vakcinācijas dienu. Tas nozīmē, ka, ja darbinieks MK rīkojuma 5.2. punktā noteiktajā 10 dienu termiņā uzsāk vakcināciju, viņam ir apgrūtināti vai pat neiespējami iegūt sertifikātu līdz 15. novembrim.

Tāpat LBAS izsaka bažas par to, ka garo rindu dēļ darbinieki nevar savlaicīgi iegūt Covid-19 testēšanas sertifikātu.

Turklāt no rīkojuma nav saprotams, kādas sekas iestājas, ja darbinieks (amatpersona) atrodas uz darbnespējas lapas un objektīvu iemeslu dēļ nevar uzsākt vai pabeigt vakcinācijas procesu.


RAKSTA ATSAUCES / 3

1.  Kā rīkoties darba devējam jauno COVID-19 ierobežojumu un ārkārtējās situācijas laikā. Pieejams: https://www.vdi.gov.lv/lv/jaunums/ka-rikoties-darba-devejam-jauno-covid-19-ierobezojumu-un-arkartejas-situacijas-laika

2.  Darba likums ar komentāriem. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, ZAB "BDO Law", Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Rīga, 2020, 163. lpp. Pieejams: https://arodbiedribas.lv/wp-content/uploads/2020/02/new_dl_ar_kom.pdf ).

3.  Skat. https://www.vmnvd.gov.lv/lv/kartiba-par-otras-vakcinas-devas-sanemsanu

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D., Covid-19 ierobežošanas stratēģiskās vadības grupa, Bordāns J., Vilsone D., Ziemele I., Kronbergs R., Priekulis J., Balodis R., Kārkliņa A., Pumpiņš J., Tiesībsarga birojs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība Rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu: atsevišķu, ar vakcinācijas pienākumu saistītu normu izpratne. Jurista Vārds, 19.10.2021., Nr. 42 (1204), 5.-23.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 19. Oktobris 2021 /NR. 42 (1204)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Temīds
22. Oktobris 2021 / 11:17
12
ATBILDĒT
Paldies par vienpusīgu viedokli. Tomēr prasās pēc daudzpusīgiem viedokļiem. Jebkurā gadījumā piespiest vakcinēties ar vielu, kuras efektivitāte un drošums ilgtermiņā nav pierādīts (visas vakcīnas ir vēl izpētes stadijā), par to atstājot cilvēkus bez darba un jebkādiem ienākumiem, tiesiskā un demokrātiskā valstī nav attaisnojami un ir amorāli. Šāds pienākums neiztur nekādu kritiku. Jebkurā gadījumā gala lēmums jāpieņem pašam cilvēkam un viņu ārstējošam ārstam, individuāli izvērtējot veselības stāvokli un slimību vēsturi.
Kārlis
21. Oktobris 2021 / 09:38
19
ATBILDĒT
Esošā vakcinācijas situācija parāda to, ka valdības aicinājumi vakcinēties sasniedz tikai daļu sabiedrības. Lielākais šķērslis ir valsts valodas nezināšana. Cilvēks, kurš nepārzina valsts valodu un dzīvo citā informatīvajā telpā, ir visnotaļ trūcīgi informēts par tiesisko regulējumu saistībā ar vīrusa izplatību un pasākumiem tā ierobežošanā. Līdz ar to būtisks ir jautājums par krievu valodas kā valsts valodas statusa ieviešanu Latvijā. Neieviešot krievu valodu kā oficiālu saziņas valodu, nav iespējams panākt Latvijas iedzīvotāju vakcinēšanās apjomu virs 50-60%, jo pārējie iedzīvotāji vienkārši nesaprot, ko no viņiem valsts vara pieprasa.
Kirzakcilvēks > Kārlis
13. Novembris 2021 / 10:12
1
ATBILDĒT
Nav nepieciešams noteikt krievu valodu, ka oficiālo valodu, lai nodrošinātu, ka krievu valoda tiek izmantota šajā ārkārtas situācijā, lai sasniegtu to sabiedrībās daļu, kuri ir citā informatīvajā telpā. Pietiktu ar lēmumu tā darīt, ka izņēmumu. Tas gan būtu atbalstāmi.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
COVID-19: tiesiskie aspekti
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties